Pie manis uz elpas kursu ir bijušas ļoti daudzas sievietes. Viens no maniem lielākajiem ieguvumiem ir tas, ka šīs sievietes dalās savās domās un priekšstatos par dzemdībām un analizē, kas viņas ir iegāzis iepriekšējās dzemdībās.
Tāpēc padalīšos ar to, ko atkārtoti dzirdu savos kursos. Un ceru, ka tas palīdzēs kliedēt maldīgus priekšstatus un gatavoties nākamajām dzemdībām.
- “Dzemdības ir dabisks process, kuram nav jāgatavojas. Vienkārši jābrauc uz dzemdību iestādi un viss dabiski notiks.”
Šim apgalvojumam daļēji var piekrist, bet ne pilnībā. Dzemdības patiešām ir dabisks process, kas var brīnišķīgi ritēt, ja sieviete tam ļaujas un nepretojas. Bet ne visas sievietes uz lielām sāpēm noreaģē mierīgi un ar ļaušanos. Daudz biežāk sievietes nav gatavas tam, cik spēcīgas ir normālas dzemdību kontrakcijas un uz tām reaģē ar paniku, bailēm, trauksmi, spriedzi un apjukumu, kas visu dzemdību pieredzi iekrāso negatīvos toņos. Tāpēc arī par šo tik dabisko procesu ir šis tas jāuzzina, pirms doties tajā iekšā. Ir jāapgūst sāpju pārvarēšanas tehnikas, lai dzemdībās nekristu apjukumā un izmisumā, jo trūkst ideju, kā sev palīdzēt.
- “Kas tad tur ko mācīties par elpu! Jāelpo, kā rāda filmās - kā sunītim.”
Šāda elpa dzemdībās ir izmantojama vien īsu brīdi un bieži pat nav pielietojama nemaz. Šo elpu izmanto īsi pirms bērna izstumšanas vai izstumšanas laikā ar nolūku kavēt mazuļa virzību, ja tā notiek par ātru. Lielākajā daļā gadījumu ar elpu ir jāpalīdz mazuļa virzībai, nevis tā jābremzē. Pašā garākajā dzemdību posmā, kurā dzemdes kakliņš veras līdz 10 cm atvērumam, un kurš var ilgt pat padsmit stundas, šī elpa nav izmantojama.
- “Aizbraukšu un izstumšu. Man ir apņēmība un spēks.”
Esmu saskārusies ar to, ka sievietes priekšstats par dzemdībām ir – aizbraukšu un izspiedīšu. Tā gluži nenotiek. Pirmais dzemdību posms līdz izstumšanai var ilgt daudzas stundas (pirmajās dzemdībās pat virs 10 stundām). To nezinot vai neņemot vērā, sievietes negatavojas tam, kā pārvarēt šo ilgo laiku, kur noteicošais nav viņu fiziskais spēks, bet gan spēja ļauties ļoti lielam diskomfortam un sāpēm.
- “Esmu trenēta, fiziski aktīva, spēcīga. Tas man palīdzēs.”
Šis apgalvojums nedaudz sasaucas ar iepriekšējo, un es nenoliedzu, ka sievietei ir jārūpējas par savu izturību un fizisko tonusu, lai izdarītu tik lielu darbu kā mazuļa piedzemdēšana. Tomēr dzemdībās sievietes trenētība vairāk būs jāvērš uz izturību, jo pati lielākā dzemdību daļa ir jāpavada, cenšoties atslābināties un ļauties notiekošajam. Nereti spēcīgas sievietes, kas radušas realizēt treniņos savu eksplozīvo spēku, netiek galā ar šķietami vienkāršo uzdevumu - atslābināties, kas ir pilnīgi pretējs tam, ko viņas parasti trenē. Dzemdībās šis eksplozīvais spēks būs vajadzīgs izstumšanā, bet līdz tam (kā jau iepriekš rakstīju, tas var būt padsmit stundas) galvenais uzdevums ir atslābinājums. Ja tas nav trenēts, tad sieviete noreaģē ar sev ierasto – pārvarēt grūtības caur sasprindzinājumu, kas bremzē dzemdību gaitu.
- “Stumšu tikai tik daudz, lai piedzimst bēbītis, bet lai es pati nepakakāju, jo no tā man ir kauns.”
Diemžēl tas nav reāli, jo, kad mazulis dzimst, viņš aizņem visu vietu iegurnī un pirms savas parādīšanās izstumj visu, kas ir priekšā. Attiecīgi no pakakāšanas dzemdībās nevar izvairīties. Un vecmātes mēdz priecāties, ja redz kaku, jo tas nozīmē, ka mazulis tuvojas. Ja no tā ir bail, tad, iespējams, jāapsver mikroklizmas izmantošana dzemdību sākumā. Bet izstumšanā ir jāstumj bez bailēm, jo ar savu nestumšanu var tikai kavēt mazuļa piedzimšanu.
- “Nestumšu, jo jūtu, kā visu plēš, un negribu plīsumus.”
Plēsošu un svilinošu sajūtu makstī sajūt gandrīz katra sieviete, izstumjot bērnu, un šī sajūta nenozīmē, ka būs plīsums. Tas, ko sievietes jūt, ir saišu un audu iestiepums. Ar mazuļa nestumšanu nevar novērst plīsuma rašanos (ja vien vecmāte kādu iemeslu dēļ nesaka, ka jāelpo “ka sunītim” un to apzināti jābremzē). Plīsumus dzemdībās ietekmē dažādi faktori. Dažus sieviete pati var apzināti novērst (veicot starpenes masāžu, uzvēloties izstumšanas pozu), bet daži nebūs ietekmējami (individuāla audu elastība, piena sēne, mazuļa izmērs un guļa).
- “Dzemdībās kopš pirmajām sajūtām jāatrodas vertikāli, jāstaigā, lai gravitācija palīdz mazulim.”
Šis apgalvojums ir tikai daļēji patiess. Sievietes kustības un aktīva iesaiste dzemdību darbā ir ļoti svarīga un nozīmīga, bet tas nav jādara jau no pirmajām sajūtām. Dzemdību sākumposms līdz aktīvām dzemdībām (līdz 5 cm atvērumam) tiek saukts par latento fāzi un var ilgt no pāris stundām līdz pat vairākām dienām. Būtu nesaprātīgi visu šo laiku pavadīt stāvus. Spēkus, kas sievietei ir dzemdību sākumā, ir jāpataupa uz dzemdību aktīvo fāzi, kad kontrakcijas ir biežas, garas un ļoti sāpīgas. Dzemdību latentā fāze paredzēta, lai atpūstos un nobriestu lielajam darbam.
- “Vecmāte ir mana galvenā atslēgas persona dzemdībās. Viņa visu izdarīs, lai dzemdības būtu veiksmīgas.”
Profesionāla vecmāte patiešām var būt izšķiroša lēmumu pieņemšanā un sarežģītu situāciju risināšanā dzemdībās. Bet, ja dzemdības rit veiksmīgi, vecmāte var pat būt tikai novērotāja lomā. Un lielais sāpju pārvarēšanas darbs tik un tā būs sievietes rokās. Tāpēc sievietei ir tam jāsagatavojas. Jāiepazīst sevi, jāsaprot, kas varētu radīt stresu un kas - miera sajūtu, jāiemācās elpas un relaksācijas tehnikas, jāuzzina par dzemdību gaitu un jāvienojas ar savu partneri par to, kāda ir viņa loma un uzdevumi dzemdībās.
- “Dzemdībām nevar sagatavoties, jo katras dzemdības ir savādākas”
Šāds priekšstats klejo apkārt gan interneta vidū, gan no mutes mutē. Bet tas īsti neatbilst patiesībai. Mums nav jāzina visi iespējamie dzemdību scenāriji vai sarežģījumi, lai sagatavotos tām. Pietiks ar to, ka zinām, ka mums būs jāpārvar sāpes. Jo tās vieno visas dzemdības. Un attiecīgi mēs varam sagatavoties un apgūt, kā sāpes pārvarēt veiksmīgāk. Apgūt elpas tehnikas, iemācīties sajust spriedzi savā ķermenī un saprast, kā to atbrīvot. Varbūt tas prasīs vairāk laika; varbūt ir jau tāda dzīves pieredze, kad tas ir apgūts. Es kā dūla savā darba pieredzē esmu pārliecinājusies, ka dzemdību darbam var sagatavoties.