Bieži vien mums (kā sabiedrībai kopumā) ir vēlēšanās pasauli skatīt melnbaltu. Strikti novelkot līniju – kas ir pareizi un kas nepareizi. Un galējībās pazūd tūkstošiem pustoņu un gaismēnu burvība.
Tāpat arī domājot par dzemdībām. Ir mammas , kas idealizē dabiskas dzemdības kā vienīgo labāko dzemdību veidu. Un, ja nav piedzīvotas absolūti dabiskas dzemdības (šo pašu varētu arī teikt par zīdīšanu ar krūti vai barošanu ar pudelīti), tad piedzīvo pašpārmetumus, ka kaut kas ar viņām nav kārtībā. Lai gan dzemdības vai dzemdību pieredzi NEVAR dalīt labā vai sliktā balstoties uz to vai tās ir bijušas absolūti dabiskas vai nē. Dzemdību pasaule arī nav melnbalta. Dzemdības var būt tik dažādas – ierosinātas un tālāk dabiski norisošas, dabiski sākušās, bet tālāk ar medikamentozu atbalstu, ķeizargrieziena dzemdības, dzemdības, kas no sākuma līdz galam ir ar medikamentozu atbalstu, vai no sākuma līdz galam dabiskas. Un ikviena no šīm pieredzēm var būt gan stiprinoša, gan graujoša, gan dziedinoša un noteikti visas prāta un ķermeņa atmiņā paliekošas.
Tāpat arī veids kā mūsu mazulītis piedzimst nevienu nepadara ne par labāku, ne par sliktāku mammu. To kā katras dzemdības norisinās ietekmē daudzi un dažādi faktori. Dažus mammas ar savu apzinātu rīcību var ietekmēt, bet daļu nevar. Un tāpēc arī aicinu saskatīt skaisto un labo jebkurā veidā kā dzemdības norisinās. Un nevienu mammu nemērīt pēc tā kādas ir bijušas viņas mazulīša dzemdības.