Es esmu saskārusies ar viedokli – kāpēc gan dzemdēt bez atsāpināšanas, ja jau tā ir medicīniska procedūra tāpat kā zobu raušana. Zobus tak mēs neraujam bez atsāpināšanas.
Šajā brīdī gribas saķert galvu. Kā vispār šos dzīves procesus var līdznostatīt?
Bet pamēģināšu.
Tātad sabojājies zobs, ko nevar izārstēt. Tas rada tikai problēmas un labāk būtu no tā tikt vaļā. Pats cilvēks visticamākais to neizraus tāpēc nepieciešams kāds, kas to izdara. Raušana ir sāpīga. Tā kā šo sāpju mērķis ir signalizēt, ka ir problēma, varam pateikt paldies un no tām atbrīvoties. Zobs pēc izraušanas nav vairs vajadzīgs un tiks izmests. Ar to nekādi sakari neturpinās, tas nav jāauklē, jāzīda. Ne dzīves laikā, ne raušanas laikā ķermenis neizstrādā piesaistes horminus.
Cik daudz līdzības ar dzemdībām jūs saskatāt?
Mazulis ir audzis mammas miesās 9 mēnešus un tas ir tikpat vērtīgs esot mātes miesās kā šajā pusē. Atšķirībā no zoba izraušanas, ko var izdarīt tikai kāds no malas, dzemdības ir darbība, ko veic sieviete kopā ar savu mazuli, un mediķi tikai asistē un piedalās, ja ir komplikācijas. Dabā ir iekārtots, ka ķermenis mazuli atdot, izvada, izgrūž … bez citu cilvēku iesaistes. Tas nav jāizrauj no mammas, kā sabojājies zobs. Šis process notiek fizioloģiski.
Ja mums sāp zobs, ir skaidrs, ka kaut kas ar to nav kārtībā. Tas ir signāls, ko var noņemt un labot zobu.
Dzemdību sāpes arī ir signāls. Bet tas nav signāls, ka kaut kas nav kārtībā. Tas ir signāls, ka dzimst mazulis. Tas ir signāls, kas liek sievietei pievērsties sev. Tas ir signāls, kas liek vairāk izdalīties endorfīniem (hormoni), kas mīkstina sāpju sajūtu mammai un arī mazulim, kas jūt kontrakciju spēku. Tās ir “zāles” gan mammai, gan mazulim. Noņemot sāpju sajūtu mammai, tiek noņemtas “zāles” mazulim. Bet endorfīns nav vienīgais hormons maģiskajā dzemdību kokteilītī.
Atsaukšos uz itāļu vecmāti Annu Mariju Rosseti, kas runā par psihoneiroendokrino dzemdību procesu. Tas ir par to, ka dzemdību laikā sievietes organismā izdalās daudz dažādi hormoni, kas ne tikai veido dzemdību procesu (dzemdes kakla mīkstināšanos, atvēršanos, kontrakciju veidošanos), bet arī spēlē nozīmīgu lomu laikam pēc dzemdībām – mammas un mazuļa instinktīvās saites veidošanās, mazuļa nervu sistēmas adaptācija, mazuļa gatavība piedzīvot izstumšanas spiedienu, mazuļa spēja ievilkt pirmo elpu, piena veidošanās, dzemdes savilkšanās pēc dzemdībām, mammas emocionāla regulēšanās pēc dzemdībām utt.
Šo visu zinot, es pat nevarētu iedomāties to salīdzināt ar zobu raušanu, kam nav nekāda sakara ar hormonu izdali, fizisko un emocionālo procesu regulēšanu, nemaz nerunājot par to, ka zobs pēc izraušanas nav nevienam vajadzīgs.
Jebkuru medikamentu (arī EA) pielietošana dzemdībās ietekmē dabisko hormonālo procesu. Tāpēc vienmēr būtu ļoti rūpīgi jāizsver vai papildus medikamenti patiešām ir nepieciešami.
Jā, protams, mazulis beigās kaut kā piedzims (zobs būs ārā). Bet daudzi hormonāli pašregulējoši procesi būs ietekmēti. Ne velti 2/3 mazuļu, kam pēc dzemdībām vajag reanimēšanu, ir dzimuši tieši medikamentozās dzemdībās (jā arī dzemdības ar EA tajā skaitā). Tāpēc daļa (diemžēl maza daļa) dzemdību atbalsta personas un mediķi piešķir tik lielu vērtību dabiskam dzemdību procesam. Jo tā nav tikai modes lieta. Evolūcija nav kļūdījusies, izveidojot dzemdības tieši tādas kādas tās ir.
Visu šo rezumējot – dzemdības ir fizioloģisks process (jā, tai skaitā arī sāpju sajūta), kam ir sava fizioloģiska un psihoneiroendokrīna nozīme līdztekus tam, ka finālā mazulis būs ārpus mammas punča.
Daloties šajās pārdomās, es nenoliedzu medikamentozu un instrumentālu dzemdību nepieciešamību atsevišķos gadījumos.
Es vienkārši uzskatu, ka dabā nav neloģisku procesu. Evolūcija nav kļūdījusies. Vienkārši ir veidi, kā mums liekas, ka ir ērtāk pamatot savas izvēles.
Un arī tad ikvienai sievietei ir tiesības savus lēmumus pieņemt pat necenšoties neko pamatot. Vienkārši balstoties uz savām sajūtām, intuīciju, zināšanām, bailēm, traumām. Tas viss ir viņas un tāpēc izvēle arī ir viņas.