IEROSINĀTU DZEMDĪBU STĀSTI

dzemdības dzemdību ierosināšana ierosināšana ierosinātas dzemdības liels bērniņš mazulis pārstaigāta grūtniecība plīsumi stimulētas dzemdības

Bieži sievietes baidās no dzemdību ierosināšanas, jo liekās, ka tā dzemdības būs daudz sāpīgākas, vai straujākas, vai garākas, vai.... 

Patiesībā ierosinātas dzemdības var būt tik pat dažādas kā dabiski sākušās dzemdības.

Te apkopoju dažādus mammu iesūtītos dzemdību stāstus, ja Tev nepieciešams iedrošinājums vai gribi vairāk uzzināt par to kādas ierosinātas dzemdības var būt.

Lasot mammu stāstus, bieži nācās aizdomāties cik pamatota ir bijusi ierosināšana. Visstrīdīgākais iemesls ir "paredzami liels bērniņš". Un absolūtajā vairākumā gadījumu mazulītis piedzimstot nemaz nav bijis liels. Pētījumi rāda, ka tikai apmēram 50% gadījumu pirms dzemdībām būs pareizi noteikts aptuvenais mazuļa izmērs un svars. Tas liek domāt vai patiesi dzemdību ierosināšana, lai izvairītos no komplikācijām, kas var rasties dzimstot lielam mazulim, attaisnos tos riskus un komplikācijas, kas pieaug ierosinot dzemdības? Ja vēlies uzzināt vairāk par to, ko saka zinātniskie pētījumi par šo tēmu, informācijas apkopojumu atradīsi TE.

 

STĀSTI:

"Jāsāk laikam ar to, ka savā plānā vēlējos iespējami dabiskas dzemdības, bet, ja nu praktiski jutīšu, ka vajag, neiestāšos pret epidurālo. Biju apdomājusi plānus B un C, piemēram, ja nevar maksimālai ilgi gaidīt mājās, bet uz stacionāru jādodas ātrāk, ar nelielu aktivitāti, vai ja nu viss beidzas ar ķeizaru. Par ierosināšanu zināju, bet apziņā īsti nesaslēdzās, ka tā ir ļoti reāla iespēja, tādēļ ar katru dienu pāri noliktajam termiņam kļuva arvien neomulīgāk, bet mēģināju to pieņemt.

Termiņam tuvojoties un paejot, bieži izjutu treniņkontrakcijas, bet ar to arī viss apstājās. Sākotnēji ierosināšana tika noteikta uz 40+5 datumu, bet, kad ieradāmies un tika paklausīti tonīši, atkal tika secināts, ka treniņkontrakcijas smuki kārtojas intervālos. Tikai veica augļapvalku atslāņošanu apskates laikā un palaida mājās līdz 41+3 termiņam ar piebildi, ka dzemdības visticamāk sāksies pašas līdz tam. Vienīgais progress gan bija pēc pāris dienām izgājušais gļotu korķis, pārējais pa vecam, līdz ar to noteiktajā dienā stājāmies nodaļā. Jāpiebilst, ka mēģināju arī "tautas līdzekļus", lai process iekustētos - daudz staigāju, tai skaitā pa trepēm, mīlējāmies ar mīļoto, dejoju, apļojot gurnus, iedzēru šampanieti utt. Vairākus vakarus pēc sajūtām šķita, ka šonakt jābūt, bet katrs rīts pienāca ar vilšanos, ko bija samērā grūti pieņemt. Ļoti traucēja arī apkārtējo jautājumi, vai tad mazais jau klāt (nākamreiz ar nolikto datumu nedalīšos).
Stacionārā apmēram 9:00 konstatēja, ka dzemdes kakla garums ir ap 1,5 cm, atvērums 2-3 cm. Ievadīja dzemdes kaklā prostaglandīna tableti un vēlreiz veica augļapvalku atslāņošanu. Turpmākās 6 stundas gaidījām progresu, taču tā arī palikām pie mēnešreizēm līdzīgas vilkšanas (man tā nav īpaši sāpīga), ja nu vienīgi mazliet biežāk. Pāris reizes klausījāmies toņus, viss labi. 
15:00 ginekologs konstatēja, ka dzemdes kakls ir mazliet noīsinājies, līdz apmēram 1 cm, bet atvērums ap tiem pašiem 3 cm. Skaidroja, ka pirmajās dzemdībās tas izteiktāk notiekot viens pēc otra, vispirms jānoīsinās, tad var vērties. Jautāja, ko vēlos darīt tālāk - vēl vienu prostaglandīnu un gaidām nākamās 6 stundas vai pārdurt ūdeņus. Kāda būs tālākā virzība, nevar paredzēt ne ar vienu metodi, bet viņa ieteikums būtu durt ūdeņus, jo prostaglandīns tomēr esot medikaments un to vairs ārā nedabūsi. Es atsmēju, ka ūdeņus atpakaļ iekšā arī nē, pārdomāju, to, cik nekāds, manuprāt, bijis progress ar pirmo tableti un, ja līdzīgi turpināsies ar atkārtotām tabletēm, vai nesanāks apdraudēt bebi un samocīt sevi - izlēmu durt ūdeņus. Ūdeņi tika pārdurti, labā ziņa - dzidri, papildus nošpas šprice dibenā, lai kakliņš raitāk gatavotos. Šo arī uzskatu par dzemdību sākumu un 5 stundu atskaiti līdz mūsu satikšanās brīdim (izrakstā ka otrs variants dzemdību ilgumam minētas 7 h, bet nezinu, no kura brīža). Pabrīdināja, ka, ja 3 stundu laikā nebūs progresa, būs jāliek sistēma (pieņemu, ka oksitocīna). 
Bet mums ilgi nebija jāgaida, ap 15:30 sāpes strauji kļuva arvien stiprākas un biežākas, bijām pieslēgti toņiem, līdz ar to pēc laika lūdzu mīļajam uzņemt laikus, kad teikšu. Kontrakcijas ap pl. 16 uzreiz bija ar 3 minūšu starplaikiem, 50 sekunžu garas. Ap 16:30 - 2 minūšu intervāli un 1 minūtes kontrakcijas. Vienā brīdi sapratu, ka nogulēt pie toņiem un tās pārelpot vairs nespēju, vecmāte noņēma toņu aparātu. Sāpes kopumā uzšāvās no mēnešreižu vilkšanas uz AU! tik strauji, ka gandrīz nepalīdzēja vairs arī citas metodes manā azotē - kustēties, šūpoties uz bumbas, pasildīties dušā, mīļotajam masēt krustus, kaut cik vieglāk pārdzīvot bija uz grīdas, ar ceļiem uz spilvena, un rullējoties ar krūšu daļu pa bumbu, domās sakot sev, ka tā sāpe ir laba un es tuvojos mazulim. Izelpa jau pārgājusi uz skaļu "ū". Ap pieciem, kad starplaiki un kontrakcijas ir ap minūti, jau lūdzu saukt vecmāti, ka es gribēšu epidurālo, viņa sākumā teica, ka sešos paredzēts skatīties atvērumu, tad varam izlemt, bet atbildēju, ka nesagaidīšu stundu un tad vēl anesteziologa ierašanos un domāju, ka atvērums vēl nevar būt tā progresējis, lai iztiktu bez. Ap pussešiem mūs aizveda uz dzemdību zāli un mana intuīcija bija vietā - atvērums vien 4 cm, bet kontrakcijas mani lauza - kļuva arvien grūtāk piespiesties elpot kaut cik mierīgi, nokontrolēt domas, katra minūte vilkās.
Ap 18 kontrakcijas ilga ap 1,5 minūtēm un starplaiki, šķiet, nepilna minūte (šeit vairāk dzirdētais no mīļotā un vecmātes, jo es jau vairs laiku neskaitīju, dzīvoju pa sekundei, pa izelpai vien). No sākta gala līdz finišam visa mana sāpe bija muguras lejasdaļā, bet to pat īsti nevar noraksturot, jo līdzīgu, manuprāt, nav. Domās figurēja, ka man mugura vienā brīdī vienkārši izlūzīs.
Tika ievadīta EA. Kamēr tas notika un bija jāsēž mierīgi, ar saliektu muguru, minūtes vilkās vēl garākas, iekāros mīļotā plecos, galvu viņam krūtīs, un tas bija vienīgais patvērums. Atceros, kā sevi domās mierināju, ka tūlīt paliks vieglāk, man jāizcīna vēl nedaudz... Anesteziologs jautāja, vai kājas notirpa - nu jā, notirpa - un vai paliek mazāk sāpīgi. Um, nē. Pagāja vēl brīdis, nesāpīgāk nepalika, ievadīja papildu EA devu, pārjautāja par kājām, viss man notirpis, bet mazāk nesāp! Tajā brīdī galvā bija viens no lielajiem krahiem - cerības, ka varēšu vieglāk šo pārdzīvot, izkūpēja, katra kontrakcija kā mūžība. Brīžiem gribējās raudāt, brīžiem kliegt, kaut kādā veidā padoties, bet "fake it until you make it", vai ne? Būtībā ar varu spiedu no sevis ārā "ū" izelpas, lai cik brīžiem saraustītas tas sanāca. Ap šo laiku sāku "peldēt kosmosā" - tiklīdz kontrakcija bija beigusies, ķermenis burtiski pats slēdzās ārā. Pa pustransam atceros mīļotā jautājumus vecmātei un viņas atbildi, ka tas būtu labi, ja es pagulētu (tā izslēgšanās laikam skaitījās miedziņš), uzņemtu spēkus. Vienu brīdi viņš esot ar šausmām skatījies, vai vispār elpoju, cik ātri un dziļi tā pārslēgšanās notika. 
Kontrakciju laikā anesteziologs jautāja, par cik procentiem mazāk sāp, laikam atbildēju, ka varbūt 20%, bet, godīgi, nezinu, kur tādu skaitli ņēmu. Vienīgais, kas manāmi notika un mazliet palīdzēja man - kontrakcijas vairs nebija tiiik garas. Vēl atceros, cik ļoti man visu to laiku riebās toņu aparāts - it kā nekā tur nav, pāris lentes un puļķi, bet tas tik ļoti traucēja! 
Kad šķita, ka sāpes atkal pastiprinās, pienāca vēl viens smadzeņu krahs, tajā brīdī galvā dunēja, ka turpat uz tā galda palikšu. Kā es piespiedos elpot, nezinu un nesaprotu. Pēc neilga laika šādas eksistēšanas vecmāte mani nofokusēja, lūdzot paskatīties uz viņu vai mīļoto, jo nu, acis gāja tajā kosmosā, un priecīgi teica, ka viņai patīkot - atvērums ir pilns, dziļāk varot jau redzēt matiņus un vai man gadījumā negribas spiest. To arī nebiju gaidījusi, ka sajūtas varētu vispār nemainīties - kā man lūza mugura, tā lūza, un nekādas citas sajūtas nebija pievienojušās. Bet, ja ir laiks, tad ir - jautāja, kā man vieglāk, uz sāna vai muguras. Neatceros, ko atbildēju, bet kaut ko uz to pusi, ka vieglāk nav nekā, paliku uz muguras. Vēl pieslēdzos pateikt, ka noteikti gribēsim divas stundas pavadīt turpat, kopā. Dzemdību galds tika pārriktēts, sakārtoja kāju un roku atbalstus, lai varam spiest, pievienojās ginekologs un abi lūdza mani spiest ar "s" skaņu. Zināju, ko tas nozīmē "uz papīra", biju mēģinājusi, gatavojoties dzemdībām, bet praktiski kādu brīdi vēl spiediens neaizgāja tur un tik spēcīgi kā vajadzētu. Ar laiku izdevās, jautāju, vai nevaru spiest ar aizturētu elpu, jo tā var spēcīgāk (novērojums no elpas kursiem), atļāva, bet atkal - praksē tas bija kas cits, pēc brīža pārgājām atpakaļ uz "s". Gatavojoties dzemdībām, mani visvairāk uzrunāja afirmācijas par ķermeņa varēšanu, to, ka sāpes nevar būt stiprākas par mani, bet šajā posmā es tikai runāju ar mazulīti, gan domās, gan vārdos - ka es tuvojos viņam, lai viņš nāk, mans maziņais.
Personāls man bija trāpījies fantastisks - gan ļoti konstruktīvi pateica, kad un kas neizdodas - ilgāku to izelpu, maksimāli līdz galam, ieelpo lēnāk utt., gan bija mani karstākie fani, kad viss izdevās ļoti labi. Vispār sajūtas atkal ekstrēmas - vienlaikus lauž to muguru, bet jāspēj saliekties, spiest kājas, vilkties ar rokām, nokontrolēt, ka elpa aiziet uz vēderu, ne vaigiem, atcerēties neaizžmiegt acis... Vienā brīdī ginekologam mani atkal vajadzēja nofokusēt, ka man jāpalīdz mazulim, jācenšas spēcīgāk. Kaut kā es viņu dzirdēju, sapratu un pārslēdzos. Visu šo laiku mīļotais aktīvi palīdzēja spiest vienu kāju, turēt manu roku, pateikt, ka man viss izdodas. 
20:03 uz manām krūtīm nonāca mūsu mazais brīnumiņš. Kā atcerējies, ka mēs taču arī nezinām, ko gaidām, ginekologs paskatījās un smaidīgi teica, ka mums ir puika. Raudājām un bučojāmies visi trīs, kopā saspiedušies, un tas, manuprāt, nekādi nav pārspīlēts, ka tajā mirklī aizmirstas visas sāpes, kam iets cauri - tam visam ir jēga. Arī personāls ar smaidu līdz ausīm, vēlreiz man pateica, ka labi pastrādāju, es viņiem milzīgu paldies, no visas sirds, viss tādā oksitocīna mākonī.
Dzemdību zālē dzīvojoties, vajadzēja izspiest placentu - tā gan bez maz izšāvās ārā, līdz ar to zaudēju mazliet vairāk asiņu. Iztikām bez plīsumiem, vien pāris skrambām (spiešanas laikā par to vispār nedomāju), kas tika nesāpīgi sašūtas, visticamāk labums no epidurālās. Uuuuun tad sākās dzemdes spaidīšana, kas pirmajā brīdī pēc sajūtām bija tāds šoks - visam grūtajam it kā bija jābūt aiz muguras. Ginekologs turklāt vīrietis, pēc tam skatījos, ka no darba pats gluži slapjš sasvīdis, tad nu atkal bija jāpieslēdz elpa, lai pārdzīvotu spaidīšanu. Bet atgādināju sev, ka tas ir svarīgi un vajadzīgi, turklāt uz krūtīm bija mazais kamoliņš - iztikt varēja.
Atskatoties atpakaļ, secinu, ka kurss "Elpa dzemdībās" bija labākā investīcija, lai arī lielākā daļa no pašpalīdzības metodēm manās dzemdībās nemaz nestrādāja - es vismaz varēju mēģināt, nevis krist panikā, turklāt "ū" izelpa un domu savaldīšana "izvilka" visu pasākumu. 
Vēl - ka absolūti pareizi izlēmu palikt dzemdēt vietējā stacionārā, lai gan  sākumā biju domājusi par Siguldu. Personāls dzemdībās un arī visas pārējās dienas bija godam, profesionāls, laipns, izpalīdzīgs. 
Papildus - sievietes ķermenis ir kaut kas fenomenāls, savu maisīgo punci uzlūkoju ar mīļumu un pateicību. 
Visbeidzot vēlreiz secinu, ka esmu kopā ar supervīrieti - viņš mani bija pilnībā nolicis pirmajā vietā un darīja visu, ko varēja, lai mums palīdzētu. Vēlāk pasmējās, ka rezultātā varbūt redzēja par daudz, jo kārtīgi nestāvēja galvgalī, man arī nebija līdz tam, lai par to domātu. Es gan mazliet sarāvos, vai viņš to nopietni domā, negribētos, lai tas viņu vai mūsu attiecības kā negatīvi ietekmē, bet viņš mani mierināja, ka viss kārtībā - kad tas notiek ar tavējiem, viss šķiet absolūti dabiski pieņemams. Es viņam teicu milzīgu paldies, jo jutu, cik arī viņam grūti gan fiziski, piemēram, mani turot pie epidurālās ievadīšanas, gan galvenokārt emocionāli, jo es tur, kosmosā, un viņš gandrīz neko nevar pasākt.
Tā, lūk, scenārijs, ko galīgi nebiju iedomājusies, kur nu vēl apzināti gribējusi, bet kurš noveda pie burvīgas satikšanās un tādēļ ir labākais, mūsējais.  Nevienu reizi pēc dzemdībām neesmu domājusi, kā būtu, ja būtu, piemēram, izvēlējusies otru tableti, neņēmusi epidurālo vai ko tamlīdzīgu - nav palicis nekāda rūgtuma, līdz ar to secinu, ka būt elastīgai tik tiešām ir viens no galvenajiem priekšnoteikumiem veiksmīgām dzemdībām. Un viennozīmīgi vismaz tikpat darba kā dzemdei un bērniņam šajā procesā ir smadzenēm - savaldīt tās, kad domas grib šauties uz visām pusēm un pamazām uzdzen paniku, ir milzīgs un ļoti nepieciešams darbs.
Paldies par jūsu darbu, Zīle! "

 

"Trīs gadus atpakaļ gaidot savu meitiņu,mums bija noteikts kā pārstaigāt noteikto termiņu nedrīkst, dēļ sarežģījumiem. Ar lielām cerībām un darot visu iespējamo,  lai dzemdības sāktos dabiski, tas neizdevās. Tad nu mēs uz slimnīcu devāmies pilnās 40 nedēļās. Atvērums jau bija 3 cm. Pārdūra ūdeņus deviņos no rīta. Līdz vieniem bija tikai plus 2 cm atvērums. Tad tiku pielikta pie sistēmas, lai ierosinātu dzemdības. Katru stundu palielinot devu arī skaisti veidojās atvērums. Piecos vakarā jau meitiņa bija uz mana punča. Ja jārunā par sāpēm,tad es nezinu kā ir dzemdēt neirosinot, bet es biju gatavojusies dzemdību sāpēm, tāpēc man neliekas, ka tas varētu būt mazāk sāpīgi vai kā savādāk. Neatceros to kā murgu, bet kā dabisku, skaistu procesu. P.s Bija tikai viens maziņš plīsums.

 Šobrīd esmu mazliet vairāk nobijusies no dzemdībām,jo bailes no tā kā dabiskās dzemdības varētu būt garas un nogurdinošas."

"Manai meitiņai bija jānāk pasaulē 22 augustā. Pa cik bija sākušās problēmas ar spiedienu jo par daudz kg bija uzņemti,tad ielika mani slimnīcā 21.08. Teica, ja līdz 24.08 nesāksies, tad ierosinās. Pienāca 24 augusts. 8:00 tikai ielikta tablete. Ap plkst 13:00 sākas mazas sāpes,tā kā bija pirmais bērniņs,domāju-nu tūlīt būs klāt. Pielika pie aparāta,pateica ka tās nav kontakcijas,bet sāpes izraisītas no ieliktās tabletes. Tā nu līdz plkst 17:00 mocījos ar tām sāpēm,atkal pielika pie aparāta,paskatījās un teica ka 2cm atvērums,jātaisās lējā uz dzemdību zāli. Tā nu plkst 17:45 abi ar vīru bijām dzemdību zālē. Ap plkst 19:00 bija atvērums 8cm,bet tālāk nekas nenotika,tikai sāpes! Ļoti atbalstīja vīrs,visu laiku bija blakus,masēja muguru. Tā nu plkst 22:00 ielaida sistēmu un iedeva tableti zem mēles,kas stimulē tālāk visu. Pagāja 15 min un vecmāte jau saka,mudīgi uz galda tulīt,tulīt būs! Un tā

24 augusta vakarā 2012 gadā 22:35  piedzima mūsu pirmā meitiņā Alise,3670 un 53 cm. Prieks un laime neaprakstāma! Vīrs pats pārgrieza nabassaiti.Ja salīdzina sāpes tad ierosinātās dzemdības man likās sāpīgākas, nekā otrās, kas bija dabiskas! "

 

"

Dakteru noliktais datums (23.06.), kas skaisti ļautu mums līgot Dzemdību namā, ļāva mums vēl skaisti pabūt laukos - peldoties, sējot āboliņu, izvairoties no 2021.gada vasaras riebuma - odiem.
Mazais negribēja laukā un jutās ērti, taču 1cm atvērums jau bija kādu labu laiku. 30.06. dakteres vizītē atvērums jau 2cm, taču no citiem dzemdību priekšvēstnešiem ne miņas. Tika izrakstīts nosūtījums uz “ierosināšanu” - vai tas lika man satraukties? Nebūt ne, jo man nebija ne jausmas uz ko dodos.
01.07. vakarā vēl devāmies uz pludmali, skatījāmies saulrietu un klusībā cerējām, ka šonakt viss sāksies pats no sevis, jo visas “normālās un saudzīgās” tautas metodes jau izmēģinātas, piemēram, ēsts ananāss, dzerts rozā Schweppes. Taču bez panākumiem.
Pienāca 02.07. rīts un bija pavisam skaidrs, ka gatavojamies pamest dzīvokli, lai tajā atgrieztos jau citā komplektācijā. Vēl tiek apdarīti mājas uzkopšanas darbiņi, sapucējamies un dodamies uz Dzemdību namu. Pie Dzemdību nama mammai, kura mūs abus nogādāja, saku: “Pagaidi tepat ar mašīnu, ja nu tomēr nevajag šodien iet iekšā slimnīcā”. Taču ātri vien mans “ja nu…” tiek kliedēts, kad uzņemšanas nodaļas vecmāte prasa “un, kur tad jūsu mantas?”.
Uzņemšanas nodaļā tiekam pieņemti 9:30, tiek atbildēts uz miljons jautājumiem un pēc vecmātes teksta “Priecīgu dzimšanas dienu!” saprotam, ka 5. nodaļa jeb ierosināšanas nodaļa uz kuru tiekam vesti ir pirmais pieturas punkts lielajā svētku “ballītē”. Daktera apskate plkst. 10.00 un lielā nīkšana +30 grādos līdz pat 13:30, kad tiek noteikta ierosināšanas metode un skeptiski noteikts “nu, ātrāk par pusnakti nemaz nebrauksiet augšā” (t.i. uz dzemdību nodaļu). Nesaki ne viens - jau plkst. 16.00, pēc trīs pulverīšu devām un folija katetra, kas ver vaļā dzemdes kaklu, sāku just pirmās kontrakcijas. Domājams, pilnas intensitātes, jo krustvārdu mīkla, kuru pildīju, bija uz katru sāpi neizpildāma misija. Sākam uzņemt laiku - tiešām! Regulāras. Īstās. Tomēr dežurējošā vecmāte netic un iedod špricīti, lai atlaiž “sāpīti”.
Laika posms no 18.00 līdz 20.00 paiet miglaini - sāpes stipras, es ciešos un gaidu daktera slēdzienu līdz… viss pusdienu saturs atrodas miskastē, jo… sāp. Sāpes ik pa 3 minūtēm. Katetrs iznāk laukā pats no sevis. Skaidrs ir viens - jādodas uz dzemdību zāli. Raudot un priecājoties reizē, saku Raimondam, lai pako mantas, jo ejam prom no 5.nodaļas uz augšu. Stresiņš ne pa jokam, mantu atrašanās vieta divās somās ir aizmirsusies, sāpes tādas, ka “jālīmējas gar sienām”.
Tiekam mūsu dzemdību palātā, kur viss glīti sakārtots, lai jau pēc pāris stundām sagaidītu mazo pirmdzimto. Vecmāte kavējās, taču tobrīd “baudām” divvientulību,  saulrietu un Raimondam nākas paciest manus: “Apklusti!”, “Nepieskaries!”. Vēl vairākas reizes pusdienas un uzkodas dodas taisnā ceļā uz labierīcībām, bet uzskatu to par labu zīmi, ka procesi notiek.
Līga ir klāt! Vecmāte (Līga Priedīte) ierodas ap 20:30 un es varu kāpt ilgi gaidītajā vannā - cik patīkami. Sāpes jau tā nemazina, bet sajūtas ir krietni, krietni labākas, nekā esot “sausajā” vidē.
Un tā, elpojot, pasmaidot, pat nedaudz iemiegot, dziļi pūšot un elšot, paprasot “vai tuša nav iztecējusi?”, tiek gaidīts mazais puikiņš. Vēl 20 minūtes pirms pusnakts jautājam, vai paspēsim šodien (t.i. 02.07.). Nekā. Bet pavisam drīz būs! Un bija - 20 minūtes pāri pusnaktij, šajā pasaulē iepeldēja Vilis. Liels puisītis, silts un zili sārts kunkulītis, kurš skaļi bļāva, taču kliedzieni bija tik nomierinoši, jo tie vēstīja, ka viss ar viņu ir kārtībā. Vēl šodien paturu galvā dakteres vārdus “jo zīdainis ir skaļāks (elpo, iekliedzas, nošķaudas, žagojas), jo mazāk Tev jāuztraucas par viņa labsajūtu”.  Maģiski.
Vēl aptuveni 30 minūtes mums ļauj baudīt vannas priekus, kamēr lepnai tētis pārgriež nabassaiti un vecmāte sakopj to, kas jākopj. Palātā tiekam ap 3 naktī, pirms tam izdzerot dzimšanas dienas šampanieti un veicot visas pārbaudes, kas jāveic. Laimīgi…neizsakāmi."

 

"Mans dzemdību stāsts

Šo rakstu 3.decembrī agri no rīta.
9.00 atbraucām uz Bulduru slimnīcu.
9.30 ielika gēlu un pārbaudīja tonīšus.
Kontrakcijas parādījās uzreiz.
13.50 pārbaudīja sirdstoņus, viss kārtībā.
Līdz 16.00 atradāmies palātā abi ar tēti. Kontrakcijas izelpojamas, izturamas.
16.10 daktere pārbaudīja atvērumu.


Un šeit beidzu rakstīt, jo sākās pamatīgas sāpes. Tagad turpinu stāstu jau ar mazo uz rokām..

2,5 cm
Apskates laikā ar rokām mēģināja padarīt dzemdes garumu īsāku, tas mani noveda līdz ģībonim. Tajā pat laikā ievietoja otro gēlu. Sākās ļooooti spēcīgas kontrakcijas. Lūdzu pēc epidurālās anestēzijas, bet māsiņa saka, ka vēl jāpaciešas. Tā nu es pacietos vēl 6 stundas, līdz beidzās šī gēla iedarbība. Ūdeņi vēl nenogāja. Uz nakti iedeva man balderjāņu tabletes, lai varu izgulēties, jo mans organisms jau gana nomocīts.
4.decembris 7.00 apskatē konstatē 3cm atvērumu pat pēc visām sāpēm. Tiek pārdurti ūdeņi. Un tad sākās īstenība. Nekas vairs nebija nepieciešams, lai saprastu, ka iepriekš izjustās sāpes bija izturamas, salīdzinājumā ar šīm. Pavisam lēni, ģībdama tiku līdz palātai, kur mani gaidīja Kristaps. Kontrakcijas bija ilgas un ļoti biežas. Vislielākā sāpe tieši muguras rajonā, zemāk par krustiem. Izmēģināju visus iespējamos variantus, kā mazināt sāpes- dušu, masāžu, balstu pret gultu, sienu, palodzi, pārtinamo virsmu, līdz sapratu, ka izlietnei ir labākais augstums. Tur arī turpināju mocīties līdz 9.00, kad teicu, lai Kristaps zvana māsiņām un saka, ka man VAJAG epidurālo anestēziju, jo gana ilgi esmu mocījusies, organisms ir novārdzis un sasprindzis, atvērums neveidojas. Pie tam apskates laikā tika pateikts, ja līdz pusdienslaikam mazā neieradīsies, nāksies veikt ķeizaru, no kā baidījos visvairāk.

Atnāca māsiņa un mūs aizveda uz dzemdību zāli, kur apgūlos uz kušetes, gaidīdama anestezioloģi. Bet ieradās ginekoloģe, kura izdomāja atkal ar rokām pastiept dzemdes kaklu platāku un īsāku. Šoreiz Kristaps bija man blakus un ļāva sāpes novirzīt uz viņa roku.
10.00 saņēmu aneztēziju. Tā bija liela laime. Varēju atslābt. Miegs mijās ar drebuļiem. Palūdzu māsiņai siltāku sedziņu un ūdeni. Viņa bija tik laipna un atnesa man ūdeni no palātas uz dzemdību zāli. Es aizmigu.
Pamodos tikai mirkļos, kad ienāca kāda no personāla apvaicāties, kā jūtos un brīžos, kad atkārtoti vajadzēja ielaist anestēziju, jo sāku just sāpes. Tā vairākkārt mani apskatīja, zāles papildināja, atvērums veidojās daudz straujām, aptuveni 1 cm stundā. Kad dzirdēju, ka ir jau 8cm un pie velkošas sajūtas lejas daļā lika celt kāju gaisā un izelpot, sapratu, ka nu ir jāsauc Kristaps, kuram iepriekš atļāvu iet uz palātu, jo tāpat vēlējos tikai un vienīgi gulēt.
Kad atnāca Kristaps, sajūta bija tāda, it kā man tuliņ būtu lielākā kaka mūžā. Šāda sajūta sākās bieži. 
Kad atnāca māsiņa mani apskatīt, sapratu, ka tā ir vecmāte, kura man pienesa ūdeni un apčubināja. Apskatīja un teica, ka jau redzot matiņus. Pie spiešanas sajūtas mācīja mani elpot tā, lai paliek nevis sarkana seja, bet saspringst presīte. Aptuveni 7 minūtes mēs tā patrenējāmies, līdz sajutu daļu mazās galviņas jau ārpus manis. Vecmāte lūdza pārkāpt uz dzemdību galda. Marijai nedaudz palēlinājās sirdsdarbība, sapratu, ka nav ko sevi žēlot, ir tas jāizdara maksimāli ātri. Ar trim kontrakcijām Marija tika izstumta.
Es viņu saņēmu sev uz krūtīm.
Siltu, noklātu ar augļu taukiem, maigu, un perfektu.
Vecmāte piedāvāja tētim pārgriezt nabassaiti, ko, man par izbrīnu, Kristaps ar prieku izdarīja.
Viņš man bija milzīgs atbalsts, gan fiziski, gan emocionāli. Jo zināju, ka ar viņu esmu drošībā.
Dzemdību laikā veidojās plīsumi, kurus pēcāk sašuva. Parastā gadījumā to dara bez anestēzijas, bet, ņemot vērā faktu, ka manas dzemdības ilga 30h, vecmāte nolēma mani palutināt un iešpricēja anestēziju, lai, kamēr viņa veic šūšanu, varu bez lielām sāpēm apbrīnot savu meitiņu.
Un tur nu viņa bija- dievišķi skaista Marija."

 

"

Mans noteiktais dzemdību datums bija 06.08. Ginekoloģe teica, ja līdz 06.08 dzemdības nesāksies pašas, tad 06.08 jāstājas stacionārā uz ierosināšanu. Ļoti, ļoti cerēju, ka dzemdības sāksies pašas, jo bija bail no ierosināšanas. Bija dzirdēti dažādi nostāsti par ierosinātam dzemdībām, ka tās ir sāpīgākas, straujākas utt. Kā arī nesapratu kāpēc daktere nolēma ierosināt, jo nebija tā, ka esmu pārstaigājusi laiku (40ned + 6d).Bet labi, ka viss notika tā un ne citādāk. Izpalika tā visa stresainā gaidīšana "braukt uz stacionāru tagad vai vēlāk?", "vai vīrs nebūs darbā, kad sāksies dzemdības?". Šo dienu mēs varējām ieplānot. Protams, stress bija milzīgs. Man bija ļoti bail un biju ļoti satraukusies. Aizbraucām uz stacionāru 9:00, uzreiz pielika klausīties sirdstonīšus, tā kā biju sastresojusies, tad tie bija augsti. Tikai pēc dakteru reakcijas varēja noprast, ka labi tas nav. Ar visām formalitātēm, tonīšiem un covid testiem pirmo tableti ielika tikai ap 11:00. Pēc brīža pielika atkārtoti klausīties sirdstonīšus, tad jau es biju nomierinājusies un mazā arī. Ap 12:00 sāku sajust sāpes ,kuras pamazām pieauga. Līdz ar to pamazām sāku pielietot arī garo izelpu. Kaut gan galvā skanēja Zīles teiktais "ignorējat sāpes tik ilgi kamēr varat", es īsti nevarēju tāpēc, lai nekoncentrētos uz tām, koncentrējos uz elpošanu. Pēc 6h devos uz apskati, atvērums bija vien 2 vai 3cm. Ievietoja otru tableti. Pēc pāris stundām atkal devos uz apskati, atvērums bija ap 5cm. Tā kā tableti vairs nevarēja likt, tad daktere piedāvāja pārdurt augļūdeņus, lai paātrinātu procesu. Es minstinājos. Daktere piedāvāja gaidīt vēl 2h un tad lemt tālāk. Es apdomājos un sapratu, ka 2h ir ilgs laiks. Piekritu augļūdeņu pārduršanai - ātrāk sāksim, ātrāk beigsim. Augļūdeņus pārdūra ap 20:00 - 21:00. Pēc tam viss notika diez gan strauji. Sāpes strauji palika stiprākas. Sāku pielietot izelpu ar skaņu. Šķiet pieūināju (izelpa uz uuu, brīžiem sanāca tāda skaļāka izelpa) visu dzemdību nodaļu :D. Bet bija vienalga, jo elpošana ļoti, ļoti palīdzēja. Ap pusnakti īsti vairs nesapratu kas notiek, biju kaut kur citur. Bija tikai sāpes un izelpa uz ūuuu. Pildot mājās vingrinājumus nesanāca tik garas izelpas kā tobrīd dzemdībās. Pēc pusnakts jutu, ka kaut kas nāk ārā...Vīrs aizgāja pasaukt vecmāti. Devāmies uz dzemdību zāli. Pat vecmāte bija nedaudz izbrīnīta, ka tik ātri mazā jau dodas uz izeju. Uzkāpu uz galda. 12 - 15 spiedieni un 00:44 mazā bija klāt. Šķiet tās bija 20min. 
Milzīgs atbalsts dzemdībās bija vīrs, kas atgādināja, ka ir jāelpo un jāatslābinās. Kas palīdzēja pārģērbties un pat dušā ieiet. Kas vienkārši bija blakus.
Es, protams, nezinu kādas ir dabīgas dzemdības, bet nedomāju, ka sajūtu ziņā savādākas kā ierosinātās...Iespējams to visu tik viegli uztveru, jo man bija vieglas dzemdības.
Un paldies facebook sponsored reklāmām, jo ieraudzīju elpas kursu. Tas bija tik vērtīgs. Paldies Zīlei!"

 

"Man ir nu jau 24 gadi , mazulīte piedzima 40+3 ar ierosināšanu. Plānotais datums bija 4.05.21, bet piedzima 7.05.21 

10:00 atbraucu uz Ogres slimnīcu , paskatījās  toņus, bet jūtu arī savas sāpītes, takā varbūt man arī būtu pašas sākušas , bet ti es neuzzināsi ,  11:00 ievada tabletīti, lai sāktos procesi un ja nesāktos tad pēc 6h liktu vēl vienu, bet man par laimi sākas jau ar pirmo.

Ap 12:00 jūtu jau, ka ir kaut kas sācies. Sāpītes kļūst regulāras un biežas , bet izturēt var.
Ap 16:00 nogāja ūdeņi.un tad sākas trakākais , sāpes bija lielas , izmēģināju visādas pozās . Palīdzēja dziļa un skaļa elpa ar skaņu sss.
Kados 17:00 paskatījās atvērumu bija kādi 6/7 cm.
Visbeidzot vecmāte iesaka ieiet dušā ar bumbu, tā arī daru, draugs tecināja siltu ūdeni uz krustiem. Un tad nu šeit sākās trakākais, likās, ka piedzemdēšu dušā jo sāka nākt sajūta, ka gribās spiest. Pirms 18:00 atnāca vecmāte un saprotam, ka jātiek uz dzemdību zāli , tad nu ejam uz turieni , kāpju uz dzemdību galda un jūtu, ka gribās spiest, kādi 5 ļoti sāpīgi spiedieni un 18:40 mana Rūtiņa bija dzimusi :) , tālāk sekoja placenta kas bija nieks , vispār nejutu.
Bija nelieli plīsumi , ko ātri vien sašuva. 
Tāds nu bija mans stāsts."

 

" Pirmās dzemdības. Skatījos dažādus elpas video, klausījos lekcijas, protams, apzinājos, ka būs traki, jo ir bijušas plīsušu cistu operācijas, kur no sāpēm staigāt pa sienām varēja. Domāju- es tikšu galā, es pazīstu trakas sāpes. 

Periodiski elpoju mājās, skatījos dzemdēšanas pozas, lasīju, lai saprastu, kā kas jādara. Nu, ja vērtējam tagad, no 10 gatavošanās bija uz 5. Nu, ja es vērtēju tagad. Pirms tam domāju, ka nu vismaz 7-8. 

Uz ierosināšanu (41+3)  gāju ar diezgan brīvu galvu. Paļāvos, ka ar mani viss būs labi. Ka viss notiks pēc iespējas saudzīgāk man un mazajai. Nebiju uzstādījusi kādas īpašas prasības.

Dzemdību diena- ieradāmies uz stimulēšanu(ogrē).. divas tab. Nekāda efekta. Ok.. 21 pārdur ūdeņus un 22 sākas kontrakcijas.. 

Pirmās elpoju.. viss ok, sāp, bet nav TIK traki.. vīrs palīdz.. ap 23 sāpes kāpj auguma..sāp mugura.. sežu uz bumbas, stāvu.. SĀP! Saprotu, nemāku es tak elpot.Nekāda iekšējā “miera”, nav man tā iekšējā OMMMM! Sāk sāpēt- gribās aizturēt elpu.. paldies vīram, kurš VISU LAIKU man teica- ELPO, izelpo!(jo lelcijas klausijāmies kopā- zināja, kas jādara) Kā neelpoju, tā man slikta dūša.. saprotu, vajag elpot. Bet kā sāpe nāk, tā nav tā 0 punkta pie kā pieķerties. Ar galvu jau mēs mēs visi saprotam, ko darīt un kā darīt.. tik ilgi kamēr mums nesāp... 

“Pa ceļam” domāju- NEEEE! Nekad vairāk! Ko tagad domāju- Ko darītu citādi? Sāktu nevis ar vnk elpošanu, bet sava iekšējā miera atrašanu..lai tad, kad putni galvā sit pa visām malām varu atrast pie kā pieturēties, kā savākt sevi, domas un sāpes, lai tiktu tam pāri.. izdzīvotu viņas. Meditācija un elpa! 

00:00 teicu, ka gribu EA.. sagatavojāmies.. ap 1, tiku pie anastēzijas un mani tik ļoti atlaida.. viss ķermenis bija mierīgs.. kad vecmāte teica- tagad atpūties, es noteicu, ka nē būs.. man gribas spiest. Apskatīja - 10 cm. 02:03 mazā gulēja uz punča. Arī te vīrs bija spēcīgs atbalsts, jo visas lekcijas skatijāmies kopā. Tas, ko es tajā brīdī jau vairāk nesapratu, nezināju, kā labāk viņš pieslēdzās, palīdzēja un ĻOTI atbalstija. (Visu mūsu 10 gadu kopā būšanā teica, ka dzemdībās nepiedalīsies, nepārdomās.. lieki piebilst, ka bija klāt visā procesā, pārgrieza nabas saiti, apģērba mazo.. un tā bija viņa paša vēlme) 

Tiku cauri ar mazu plīsumu.. man nebija pilnīgi nekādas komplekācijas pēc dzemdībām. Nekas nesāpēja.. pēc 2h ar mazo uz punča pati uz palātu aizgāju. 

Kopš reālām, sāpīgām kontrakcijām līdz mazā gulēja uz punča pagāja 4 h. "

 

" Manas dzemdības tika ierosinātas 41+3 ned, noliktais datums 12.04. Nemaz par šo ierosināšanu neuztraucos, līdz 11 aprīļa vakarā mani pārņēma šaušulīgas emocijas, raudāju, pārdzīvoju, jo šo visu biju iztēlojusies savadāk, labi, ka ir atbalsts vīrs, kurš mani iedrošināja. Tā nu 12.04 ar vīru ieradamies Ogres dzemdību nodaļā, mani un vīru sagaidīja ar smaidu, veica visu nepieciešamo dokumentāciju + tonīši un tobrīdējā ginekoloģe ievadīja pirmo tableti. Pirmā tablete tika ievadīta, iedeva mums pirmdzemdību palātu un tā nu 6h bumbulējām pa to, pagāja šīs h, ielika vēl vienu tab, atkal bumbulējām 6h, šī daktere nevienu brīdi neienāca pie manis, lai apjautātos, kā jūtos  savukārt vecmāte katru mīļu brīdi ielūkojās, kā jūtos. Tā nu pagāja šīs 6h, un protams arī nomainījās ginekologi, šoreiz uz maiņu ieradās ginekologs - vīrieties. Pirmā doma galvā, ārprāts, vīrietis nu kā, es tak nevarēšu aiziet uz apskati, ko vīrs domās, bet tad es sapratu, es esmu pieaugusi sieviete, kura kuru katru mirkli laidīs pasaule bērnu. Kopumā pagāja kādas 18h ar ierosināšanu līdz atvērās jau 1cm, biju saviļņota, ne sāpes, nekā, jūtos lieliski. Ap 12 naktī sākās jau lielākas sāpes, knapi 3cm bija atvērušies, ārsts pardūra ūdeņus un tad sākās ballīte līdz 2 naktī nomocījos un, kad jau sāku ģīpt no sāpēm, vīrs nespēja noskatīties un pieprasīja epidurālo poti. Saņēmu poti, jutos lieliski un beidzot varēju atpūsties un iemigt. 5 no rīta sāku just kaut kādu sāpīti, vecmāte atnāca paskatīties un še ku reku, jau 10cm, vecmāte saka, ka drīz būs jādzemdē, savukàrt es atbildēju, ka vēl neesmu gatava  kamēr visu sagatavoja priekš manis plkst jau 5:30 un varu sākt spiest, pāris ssss pūtieni un 5:58 mazais enģelis uz punča. Nabas saitīti pati pargriezu.

Vēlos teikt lielu paldies Dakterim Jurim Belevičam, vecmātei Vinetai Apsītei un protams savam vīram, kurš atbalstīja, palīdzēja, man šajā procesā. Bez viņa nu nekādīgi. Paldies personalam par rūpēm. P.s.- man saplēsa visu, ko vien varēja saplēst + iegriezums. Bet tas viss ir tā vērts, tikko piedzemdējot jau biju gatava nākamajam.

Vēlos arī piebilst to, ka sapratu, ka dzīvē īsti nenotiek tā, kā esam iedomajušies. Kā arī sievietēm, kurām dzemdības priekšā - nevajag baidīties, pārdzivojums būs, sāpes būs, bet manuprāt tas viss ir tik ļoti vērts, kā tikko mazulis ir uz punča, visas sāpes, bailes, viss sliktais pazūd no dzīves ! "
"
Beidzot varu padalīties arī ar savu stāstu. Elpas kursu gāju laicīgi, pavasarī. Mazo sagaidījām 06. augustā, esot jau 41. nedēļā + 1 diena.
Noskaņojusies biju dabīgām dzemdībām un, lai mana pirmā pieredze būtu cik nu iespējams pozitīva, biju arī nolēmusi, ka man noteikti būs līgums ar vecmāti. 
Tā kā esam no Smiltenes puses, tad izvēlējāmies, ka dzemdēsim nevis tuvākajā Valmieras slimnīcā, bet Siguldā, kur bija iespējams arī slēgt līgumu ar Lieni Draugu.
Pirms dzemdībām, mājas vizītē, ar Lieni izrunājām, ko vēlos, kā redzu savas dzemdības u.tml. Viņa bija arī priecīga par to, ka interesējos par variantiem B, C un D, ja nu gadījumā viss neiet kā iecerēts ideālajā variantā. Domāju tieši tas man ļāva īstajā dienā pilnībā ļauties visam, kas notika, pretēji manam iecerētajam. 
Pats dzemdību stāsts sākās 05.08., kad izlēmām, ka ir jau 41.nedēļa, nekādu priekšvēstnešu dzemdībām nav, tādēļ jābrauc uz Siguldu, paklausīties tonīšus un veikt vispārēju apskati.
Esot slimnīcā ārste secināja, ka mūsu puikas galviņa ir ļoti, ļoti zemu jau, bet dzemde ir pilnīgās spazmās. Es uzreiz sāku domāt, ko es varu darīt, kā es varu atslābināties, taču šis nebija tas gadījums. Kopā ar vecmāti izlēmām, ka nav vērts gaidīt vēl 3 dienas, ka ievietosim gelu (plkst. 12.00) un skatīsimies, kā viss rit uz priekšu. Vakarā (plkst. 18.00) tika ievietots vēl viens gels.
Progress bija, bet minimāls. Priecājos par to, ka mums ļāva stāties uzskaitē, bet neviens nekur nesteidzināja. Mēs ar vīru varējām mierīgi iekārtoties numuriņā, es izkrāmēt mantas, pastāstīt vīram visu, kas kur atrodas un, lai ir pa rokas ķērienam. Visu dienu, kopš pirmā gela ievietošanas, gājām pastaigās, ēdam garšīgus ēdienus, mīļojāmies un nu patiesi gatavojāmies, ka mazais ieradīsies.
Pēc otrā gela jau bija neliels progress, tomēr ne tik liels, kā gribētos. Ap 3-4cm. Tad iedeva vēl dzemdi mīkstinošas svecītes. Aptuveni tad jau arī sāku izteiktāk just kontrakcijas. Starp kontrakcijām gulēju, gāju dušā. Ap 1.00 vēl saņēmu NoSpa šprici. Turpināju gulēt, iet dušā, atslābināties. Kontrakcijas jau kļuva spēcīgākas, bet vēl joprojām spēju iemigt.
Ap 5.00 no rīta atvērums bija tikai 5cm, pieņēmām lēmumu durt ūdeņus. Un drīz vien arī vecmāte prasīja, ko domāju par EA. Tajā brīdī jau sasmējos, ka gribēju dabīgas dzemdības, bet še Tev. Biju interesējusies par EA, bet nebiju dzirdējusi, ka tā spēj atslābināt dzemdi. Tajā brīdī tā arī teicu: "plānojusi nebiju, bet esmu gatava darīt to, kas jādara". Ap 6.00 tika ievadīts EA un biju priecīga, jo tas ļāva ciešāk aizmigt un pat izgulēties pirms "lielā iznāciena". Ap 8.00 tika ievadīta otrā EA deva un tiku pieslēgta pie oksitocīna sistēmas, lai nezūd progress. Turpināju mēģināt gulēt, tomēr pat ar visu EA jutu spēcīgas kontrakcijas tieši uz muguru, kas lika visam savilkties krampī. Ja iepriekš visām kontrakcijām varēju izelpot cauri (paldies elpai!!), tad te jau man likās, ka mani visu velk krampī un uz elpas noturēties bija praktiski neiespējami. Vīrs, kad saņēmu pirmo EA devu, aizgāja gulēt uz mūsu istabiņu, kamēr es paliku dzemdību zālē. Ap 9.00 atnāca vecmāte apskatīt mani un teica, lai fiksi zvanu vīram, man ir pilns atvērums! Zvanu un smejos, ka tūlīt visu nokavēs. Pat ar visu EA jutu kontrakcijas, tomēr bija grūtāk novirzīt spiedienu uz "īsto vieto", jo to vienkārši nejutu. Un tomēr spiedu par visiem 150% un pēc stundas mazais bija klāt. Kopumā dzemdības bija 12h garas. 
Kā jau teicu, smejos, ka biju plānojusi dabīgas dzemdības un tomēr izbaudīju bagātīgu buķeti ar "iejaukšanos". Par spīti tam, es biju priecīga, vēl joprojām esmu priecīga par savu dzemdību pieredzi! Es nejutos izpumpēta, es jutos pat diezgan enerģijas pilna, ka pat sabiedēju vecmāti nolecot no dzemdību galda pēc zelta stundas baudīšanas un pati aizejot veikli uz istabiņu. 
Jāsaka milzīgs paldies Tev, Zīle, par Elpas kursu. Elpu izmantoju ne tikai dzemdībās, bet arī ikdienā. Manu dzemdību pieredzi noteikti pozitīvu darīja tas, ka blakus bija vecmāte, kurai uzticējos, kura pastāstīja visus "kāpēc" un "kā" un, protams, mans vīrs, kurš skatījās arī tētu sagatavošanas kursu dzemdībām un, kurš, blakus esot, izdzīvoja visus etapus un pamatīgi juta līdzi un izstumšanas fāzē pat spieda tik pat spēcīgi kā es.  :) "

 

"

Jūlija sākumā sagaidīju otro meitiņu. Lai gan dzemdībām gatavojos diezgan pamatīgi (līgums ar vecmāti, Elpas Kurss, zināšanas un izpratne par to, kas sagaida) un man bija konkrēts plāns un vēlmes, tomēr notika tieši tā, kā mēdz notikt dzīvē - gandrīz nekas nenotika pēc mana plāna. 

Ņemot vērā brīnišķīgo pirmo dzemdību pieredzi, arī otro meitiņu vēlējos sagaidīt ūdensdzemdībās. Teorētiski dzemdību plānā tika iekļauts arī ierosināšanas variants, bet neuztvēru to nopietni. 40.nedēļā vizītē pie uzraugošās ārstes man bija liels pārsteigums, kad viņa pajautāja - nu kad tu gribi dzemdēt, šodien vai rīt? 
Visticamāk tādu lēmumu daktere pieņēma tikai tāpēc, ka man tika noteikta diagnoze "gestācijas diabēts". Tomēr šim pavērsienam nebiju sagatavojusies, vismaz ne ātrāk par klasisko 41+3, jo gan mani rādītāji bija ideāli, gan arī mazulīte puncī jutās lieliski. 

Uz dakteres jautājumu par ierosināšanas dienu atbildēju, lai tad ir šodien. Saņēmu nosūtījumu, bet uz Siguldas slimnīcu fiziski nevarēju tikt ātrāk kā tās dienas vakarā. Pēc vizītes sazinājos ar savu līgumvecmāti, sarunājām, ka iesākumā pamēģināsim ierosināt dabiski ar augļūdenu atbīdīšanas metodi. Viņa arī ieteica vakarā izdzert vīna glāzi un izbaudīt mīlestību ar vīru.

Lai gan darījām visu, ko vecmāte teica, rezultātu nebija, tāpēc nākamajā dienā (tā bija piektdiena) no rīta devāmies uz slimnīcu. Ieradāmies 9 no rīta ar 2cm atvērumu, vecmāte sagaidīja, ierādīja istabiņu. Plkst. 11 ievadīja gēlu. Jau pēc pāris minūtēm sākās spēcīgas un regulāras kontrakcijas. Ņēmām talkā aplikāciju, lai mērītu kontrakcijas. Pavisam drīz jau tās vajadzēja izelpot tā pamatīgi. Atcerējos gan iepriekšējās dzemdības, gan Elpas kursā apgūto un cītīgi darbojos ar domu, ka viss forši, viss notiek. Liela bija vilšanās, kad pēc 4 stundām atvērums nebija palielinājies ne par centimetru. 

Šajā brīdī mans sapnis un plāns par ūdensdzemdībām beidzās, jo vecmāte pierunāja uz epidurālo anastēziju, ņemot vērā to, ka gan es, gan mazulīte jau bijām diezgan sagurušas no kontrakcijām. Lieki teikt, ka man bija liela vilšanās par to, ka jāņem EA, jo, pirmkārt, tas automātiski nozīmē, ka ūdens nebūs, un otrkārt es ļoti gribēju maksimāli dabiskas dzemdības un epidurālā pilnīgi noteikti nebija manos plānos. Tomēr uzticējos vecmātei - ja viņa saka, ka vajag, tad vajag. 
Ap plkst. 16 saņēmu pirmo devu un, kā pēc tam smējos, dzemdības palika garlaicīgas. 
Diemžēl arī epidurālā anastēzija nepalīdzēja atvērumam, pēc stundas tas vēl aizvien nebija mainījies. Tad pieņēmām lēmumu pārdurt augļūdeņus. Izrādās, ka tieši tā bija atslēga visam, jo pēc ūdenu pārduršanas aptuveni stundas laikā bija pilns atvērums. vēl pēc pusstundas ar 3 kontrakcijām "uz sauszemes" noķēru savu mazulīti. 

Kopumā atskatoties, grēks sūdzēties par dzemdībām, tomēr iekšeji palikusi vilšanās, ka šoreiz nebija iespeja pilnvērtīgi izjust dzemdības, jo epidurālās anastēzijas dēļ palikusi sajūta, ka skatījos no malas. Katrā ziņā tagad man ir divas pilnīgi atšķirīgas dzemdību pieredzes. Svarīgākais, ka abām veiksmīgs iznākums. 

Pateicoties Covid sertifikātam, vīrs bija ar mani visu dzemdību laiku, izņemot brīdi, kad ievadīja gēlu, un brīdi, kad veica anastēziju, kā arī pēcdzemdību periodā slimnīcā.

Un, lai arī nesanāca pilnībā dabiskas dzemdības, procesā, it īpaši sākumā, izmantoju Elpas kursā iegūtās affirmations un izstumšanā - gan sisināšanu, gan sunīša elpu. Paldies par šīm zināšanām, Zīle!

Vispār pēc dzemdībām domāju - es taču būtu varējusi atteikties no ierosināšanas 40+3, ja mums ar mazulīti visi rādītāji bija normā. Kad jau auklēju savu mazulīti, bija sajūta, ka mazā tiešam tajā brīdī vēl vienkārši nebija gatava nākt pasaulē un visticamāk būtu pieteikusies pati līdz 41+3."
" 3.maijā ierados 09:30 uz ierosināšanu stradiņos. Laiks bija šausmīgs(tādā dzemdēt būtu pašā laikā) un 150 metri pirms slimnīcas kofera rokturis saplīsa. Tad nu meitenei no uzņemšanas vajadzēja nest līdz liftam un nodaļai. Daktere nobrīnījās kāpēc ierosināšana 41+1. Teicu, ka mana daktere teica tā. Protams, ka gribējās uzreiz sākt ar lielu atvērumu, bija 1.5 cm. Nu labāk nekā nekas.  Man ielika 6 luminārijus(alģu kociņus),kuriem bija dabiski jāpalīdz atvērt dzemdes kaklu. Tas nebija sāpīgi, drīzāk nekomfortabli. Pa dienu izdzēru 3 pulverīšus ar prostaglandīnu un pārējo laiku līdz 22:00 gaidīju, kad kaut kas sāks notikt. Interesanti, ka tiku tajā pašā palātā, kur decembrī biju - ar celtnieku liftu pie loga.  Laiku īsināju velkot punktu savienošanas žurnālu. 
Pa dienu bija 4 tonīšu reizes - trijās no tām nācās ēst saldumu, lai mazā kustētos. Runājos ar viņu un teicu, lai savu dubult vērsēna spītu parāda. Pirmajos 3 bija neregulāras kontrakcijas. Pēdējā jau kontrakcijas bija pa 8 minūtēm. Vecmāte novēlēja arlabunakti un atstāja savu telefonu - teica, lai zvanu ja kontrakcijas ir ik pēc 4-5 min, vai ja ūdeņi noiet. Tā kā sāpītes jau bija, tad sapratu, ka gulēšana nesanāks. Pa nakti nogulēju kādas varbūt 2 stundas starp kontrakcijām, centos tās fiksēt, jo pagulēt tāpat nevarēja. Bija grūti, bet sāpi pārelpoju. No rīta 07:00 tonīšos kontrakcijas bija jau ik pa 5-6 min un sāpīgas. Atvērums 4 cm - labs starts esot.  Antibiotiku(streptokokam) pirmo porciju ielaida 09:00. Parunāju ar vīru whatssup ar visām kontrakcijām. Tad teica, lai paēdu brokastis un pavadīs mani uz dzemdību zāli. Lieki teikt, ka apetītes nebija - apēdu siermaizi, kas bija vienīgais ēdiens līdz 16:00(tikšanai palātā). Un sāpe ar bija tāda, ka ēšanai bija pauze jāsagaida.  Biju jau gatava prasīt epidurālo. Savācu savu somu, kurā bija zeķes, krekeri, 2 batoniņi, ūdens, mantas Elijai un pamperi man un devos uz dzemdību zāli. Lēni kā pensionārs.  Zālē ieņēmu vietu, noliku mantas. Lieki piebilst, ka līdz tām pēc tam vairs netiku jo sāpīte bija ļoti laba. Ieņēmu vietu pie palodzes un šūpojos gurnos. Kad tas nelīdzēja, tad uz bumbas četrrāpus atspiedos un šūpojos. Atvērumu nākamreiz skatīsies 12:00, tā teica. Tad dzemdību zālē blakus(divās daļās nodalīta) ieveda vēl vienu meiteni. Viņai bija 8 cm atvērums(ar tādu ieradās no Talsiem). Es cīnījos ar kontrakcijām, bet viņai tikmēr drīz vien nogāja ūdeņi un tad sākās izpiešana. Viņa kliedza, un tas sakrita ar manu sāpi. gribējās pa sienām rāpot no sāpes. Tas, savukārt, man traucēja pārelpot sāpi. Tonīšu klausīšanās arī bija grūta, jo sāpe bija stipra. Sāpīšu laikā prātā ielauzās - NEVARU. Kā tikšu līdz 10 cm???? Jutu ka sāpes ir jau ļoti intensīvas un stipras, ar mokām aizgāju uz tualeti. Pat dzert īsti nesanāca un līdz higiēniskajai arī netiku. Vienā brīdī, kad otra meitene jau piedzemdēja, sāku just, ka sāk gribēties kakāt. Pie manis atnāca ap 12:30 un teicu, ka sāk gribēties kakāt. Paskatījās atvērumu un bija 8 cm. Tātad 2 bija palikuši. Lai būtu vieglāk, priekšpēdējos tonīšus klausījās uz bumbas sēžot. Tad teica, lai elpoju caur diafragmu un tas bebi bīdīs uz leju. Tas nostrādāja, jo pēc kādām 15 min, jau bija pavisam traka sāpe un tad jau bija pilns atvērums. Un tad kad tur ņēmās ap otru meiteni - šuva, tīrīja un ņēmās ar bebi, tad es sāku spiest. Tas bija grūti, ļoti. Spiedu uz ss. Mazajai pasliktinājās toņi. Mans ss bija pārāk haotisks un īss. Tad veica iegriezumu, to jutu. Tas ne pārāk patika. Bet biju sagurusi un spēka daudz nebija. Neko nevarēju tur pateikt. Un tad pēc vairākiem NEVARU, MAN NAV SPĒKA un atbildēm - ka mājās nelaidīs, ka atpakaļceļa nav, un 3 ārstu dalības spiešanas procesā piedzima Elija. Pirms pēdējā spiediena likās viss, bet tad teica, ka kājas arī vēl jāpiedzemdē.  Kad spiedu tos pēdējos ss, tad likās ka diagragramma plīst.  Bet tas brīdis, kad Eliju man uzlika uz punča ar asiņainu cepuri un vilnas zeķēm, sasegtu bija fantastisks. Raudāju aiz laimes.  Un tad man šuva, bet Elija bija klāt un nesāpēja. Pēc tam paēda Elija, man atnesa pusdienas uz zāli. Tās gan ēdu tikai palātā pēc tam. Nost no galda kad kāpu krēslā, tad noģību. Attapos tikai tad, kad ožamo spirtu deva un 3 dakteres bija apkārt. Pēc tam atlikušo dienu piecēlos tikai lai aizvestu uz tualeti mani ar krēslu. Griezās galva, bija 37.6. 
Interesantākais ir tas, ka otrai meitenei arī meitene, par 100 grami vieglāka un 2 cm īsāka. Abas esam vienā palātā - jauki, jo varam izpalīdzēt viena otrai un uzmundrināt.  Un šodien pašai ir jau atgriezusies enerģija - ir apetīte, kopju mazuli. 
Skatos uz savu dāmu un jūtos tik laimīga . "
"Te mans ierosināto dzemdību stāsts.

Pirmkārt, jāmin,ka šīs bija manas otrās dzemdības. Pirmās dzemdības sākās 39.nedēļā, tad nu šajā grūtniecībā tuvojoties beigām, cerēju, ka arī šoreiz mazā izvēlēsies piedzimt ātrāk. Taču nekā J Pēdējās pārbaudēs tika secināts, ka man ir 2cm atvērums un viss gatavs mazā piedzimšanai, tomēr jāgatavojas,ka mazais būs liels bērniņš. Tad nu turpinājām gaidīt.. pagāja noliktais datums un turpinājām gaidīt. Pēdējā vizītē dabūju nosūtījumu uz ierosināšanu, ja nekas nesāksies līdz 40+6 nedēļām.

Tikmēr es izravēju vīra māsīcai dobes, izmazgāju visas grīdas dzīvoklī tupus un rāpus, bet nekā :D Un noteiktajā dienā devos uz slimnīcu, lai ierosinātu dzemdības medicīniski. Palātā satiku vēl vienu topošo māmiņu, kura arī bija ieradusies uz ierosināšanu. Kopā vismaz bija jaukāk un jautrāk.

Ap 11iem tiku pie savas tabletes un tad atlika tikai gaidīt, kad sāksies kontrakcijas vai noies ūdeņi.. Ap plkst.15iem īsti nekā vēl nebija, apskatē joprojām 2cm.. un teica,ka visticamāk būs jādur ūdeņi, bet vēl nē. Tikmēr ap 17iem sāku just vieglu vilkšanu muguras lejasdaļā un sapratu, ka tomēr kaut kas notiek. Viss atkārtojās ik pēc 8-10min. Ap 19iem jau bija ik pēc 6min, bet teica,ka vajag ik pēc 3-4min, lai varu doties uz dzemdību zāli. Uz 20iem jau bija 4-5min atkārtošanās, tad nu veiksmīgi tiku uz dzemdību zāli, kur mani gaidīja līgumvecmāte. Arī vīram devu ziņu, lai brauc uz slimnīcu. Pagaidām viss bija diezgan mierīgi, jutos labi un izelpoju katru kontrakciju. Dzemdību zālē beidzot nogāja ūdeņi un vecmāte priecīgi paziņoja, ka nu jau 5cm. Pēc šī brīža jau viss palika intensīvāk un diezgan strauji. Ap 21iem ieradās vīrs un pēc kāda laika mēs kopā devāmies uz dušu. Tur es kādu stundu pavadīju zem ūdens strūklas un uz bumbas. Diemžēl plānotās ūdensdzemdības izpalika dēļ pozitīvā b streptokoka.. Bet duša un bumba, plus elpa man strādāja lieliski. Turpināju izelpot kontrakcijas arī ārpus dušas. Tad atnāca vecmāte un gribējām pārbaudīt toņus.. Bet īsi pēc tam, kad uzlika visu, man parādījās spiešanas sajūta un pārbaudot atvērumu – jā, 10cm!! J Tad nu visu aparatūru nost un gatavojos izstumt savu mazulīti. Šeit atkal noderēja elpas vingrinājumi – beigās tomēr ar elpas aizturi un pāris kontrakciju laikā mazā bija klāt. Laime pilnīga. Ar visu to,ka mazā piedzima 4,200g un 56cm, iztiku bez plīsumiem. Paldies Tev, Zīle – elpas kurss un vingrošana noteikti palīdzēja."

"

Pirmais bērniņš ļoti, ļoti izbaudīja laiku manī. Bija jau pagājis dzemdību datums. Bija jāiet uz ierosināšanu. Iepriekšēā vakarā izdzēru rīcieneļļas kokteilīti, jo gribējas, lai viss notiek kā visskaistākajos stāstos. Paldies kokteilītim, iekšas iztīrījās, bet bērniņam no tā ne silts, ne aukst. Aizbraucu uz RDzN, aizpildīju visas formalitātes un dzīvojos pirmdzemdību nodaļā - lika manī tabletītes, smērēja gēlus, pārdūra ūdeņus. Tās bija garas, vientuļas (jo vīrs nebija klāt) dienas. Trešās dienas vakarā ķeizerdzemdībās piedzima bērniņš, 41+3 nedēļa, 4,2kg 58cm. Uz operācijas zāli aizgāju tā arī neizjutisi nevienu sāpīti, jo pilnīgi nekas nenostrādāja. Dzemdībām gatavojos, teorētiski zināju, kas kurā dzemdību fāzē notiek; vingroju-ūdensaerobika gaidību laikā, aveņu lapu uzlējumi, jutos vienkārši fantastiski visus 9 mēnešus... bet viss veltīgi. Biju vīlusies, nesaprašanā - kāpēc tā? Pagāja gandrīz 2 gadi līdz to tā pa īstam pieņēmu.

 

Pēc gandrīz 4 gadiem, otro bērniņu vēlējos dzemdēt vagināli. Ļoti slikti jutos gan fiziski, gan emocionāli gandrīz visu gaidību laiku. Lasīju Dziedinošās dzemdības. Protams, tie stāsti ir iedvesmojoši, tikai grūti bija noticēt tādiem skaistiem stāstiem. Atradu līgumvecmāti, jo vēlējos, lai man ir kāds, kas atbalsta un nesūtu pa taisno uz ķeizargriezienu. Un atkal jau noteiktais datums bija pagājis. ar līgumvecmāti sarunāju, ka 41+1 braucu uz tonīšiem. Tajā rītā pamodos ar pavisam  citādākām sajūtām. Tonīšos parādīja nelielu dzemdes darbību, tā kā ķeizerrēta, atkal bija jāiet uz pirmdzemdību nodoļu (šoreiz arī vīrs bija), 1cm atvērums. Visu dienu vienkārši gaidījām kaut ko, vakara apskatē pasaka, ka nekas nav pavirzījies uz priekšu, bērnu prognozē lielu, ko es vispār domājot ar "dzemdēt vagināli"?! Ļoti sabēdājos, sazvanījos ar vecmati - viņa ieteica iet gulēt, rīts gudrāks par vakaru. No rīta pamodos pavisam bēdīga, jo neko nejuto - ne vilkšanu, ne sāpīti, neko. Rīta apskatē man pasaka, ka ir 4cm. Pārdūra ūdeņus un sūtīja pie manas vecmātes. Tā kā biju nolēmumu ņemt EA, tad baigās sāpes nejutu. Nebija, ka pavisam neko nejūtu,  bija  - jūtu, bet nesāp. Vīra klātbūtne visu laiku bija kā mans patvērums, kurš zināja, ka nevajag man plīties virsū, bet vienkārši būt klāt neredzamam. Pēc 6h bērniņš bija klāt., jā, liels - 4,4kg, 59cm. Diemžēl placenta bija ieaugusi ķeizarrētā, pati neatdalījās, to izņēma manuāli. Pazaudēju ļoti daudz asiņu, ļoti ilga atkopšanās.

 

Bet pat šīs abas pieredzes bija tā vērtas - man ir divi fantastiski dēli.

Tad pēc 1 gada un 10 mēnešiem bija trešās radības. Meitiņas ierašanās bija vēl labāka nekā es cerēju (nē, es cerēju uz kaut ko tādu, bet domāju, ka tas ir nereāli). Noteiktajā  dzimšanas datumā, biju pie savas dakterītes un viņa saka, ka 3cm atvērums, dzemdes kakls arī jau tikai 1cm. Es par to tik priecīga, jo ļoti negribēju dzīvoties pirmsdzemdību palātā, kā ar puišiem. Pēc apskates nākamās dienas vēlu vakarā iznāca gļotu korķis, tur noteikti paldies vīram un ananāsam(kaut gan pirmās dzemdības nesākās pat pēc rīcineļļas kokteilīša). Rakstu līgumvecmātei, ka iznāca gļotu korķis, bet nekas vairāk arī nekaiš, tāpēc nākamā dienā no rīta ar puišiem aizlaižam uz jūru. Sēžos smiltīs un vīram saku, man tāda sajūta, ka māšukam uz galvas sēžos. Nu neko - pasmejamies. Vakarā ap plkst.22 eju savā ikvakara pastaigā, pastaiga ilgst aptuveni 40min un sajūtu pastaigas laikā pirmās 3 sāpītes. Bet nepievēršu uzmanību, jo tādas paradījās arī iepriekšējos vakaros. Ap plkst.23:30 ieeju dušā un saprotu, ka sāpītes paliek lielākas, ilgākas. Elpošanas tehnikas apguvu ar Youtube, elpošana noteikti palīdzēja. Un noteikti visvairāk palīdzēja kaut kur IG redzēta ilustratīva bildīte, ka rociņas, turoties aiz dzemdes kakla maliņām, spiež bērniņu ārā. Saku vīram, ka laikam būs jābrauc šonakt, bet vēl ir laiks pagulēt. Bet līdz plkst.1 nevaru aizmigt, sāpītes rada patīkamu saviļņojumu, intervāli samazinās. Rakstu vecmātei, kas un kā. Norunājam pēc plkst.3 tikties RDzN. Braucot pāri Vanšu tiltam bija tik ļoti skaisti saullēkts!!!! Atbraucam, uzņemšanā pasaka, ka meičuks baigi zemu, lai skrienu pie savas vecmātes. Uzbraucam uz 7.stāvu, vecmāte skatās - pilns atvērums! Man pirmā domā - bāc, anestēziju vairs nevaru dabūt. Nu neko (kontrakcijām nākot virsū, vīram teicu, ka bail, jo sapratu, ka tas neiet pēc mana plāna, jo es gribēju EA.). 2 gari ssssss un noiet ūdeņi, vēl divi gari ssssss un piedzimst meitiņa - 3,6kg un 54cm.  Tam sekoja 2h āda- āda kontakts, kas man iztrūka ar puišiem, neskatoties uz to, ka viņi bija pielikti. Bet par maz...man gribējās vēl.

Tagad jūtos kā "kādu pieredzi gribi zināt" tante. Pēc 3 dienu neveiksmīgas ierosināšanas ķeizerdzemdības, tam sekoja ar EA vaginālas, kuras laikā placenta nesadarbojās un ļoti mani nomocīja un tad šādas - bez jebkādas iejaukšanās, bez EA ar 4 pūtieniem.

Ļoti vēlētos, lai spētu pateikt, kā tik veiksmīgi var piedzemdēt. Gaidot pirmo bērniņu jutos ļoti labi gan emocionāli, gan fiziski,  kustējos, dzeru aveņtējas, kursi, pozitīvā domāšana, nekas nelīdzēja, lai piedzimtu pats pat pēc 3 dienu ierosināšanas. Gaidot otro bērniņu, jutos fiziski un emocionāli ļoti slikti. Neko negribēju. Vienīgais, ko izdarīju, izlasīju grāmatu Dziedinošās dzemdības. Īsti nepatika, bet tikai tāpēc, ka zināju, cik sāpīga ir vilšanās un “pozitīvā domāšana” nebija manos plānos. Tad gaidot trešo, jutos gan fiziski, gan emocionāli ļoti labi. Kad piedzima sapratu, ka laikam dzemdības īsti nav par sievieti, jo bērniņš ienāk katrs ar savu piedzimšanas stāstu. Un mēs kā radītājas varam izdarīt gandrīz jebko, bet, ja bērniņa ienākšana ir paredzēta ne tā, kā to gribam mēs, tad viņš tāpat ienāks pa savam. Pieņemam jebkādu bērniņa ienākšanu un mīlam sevi, lai tad varam mīlēt viņu."

 

"

Mans dzemdību stāsts ir par to, cik svarīgi ir būt morāli gatavam uz jebkādu scenāriju un neieciklēties uz savu “ideālo” dzemdību plānu.
Lai arī no sirds vēlējos pēc iespējas “nemedicīniskas” dzemdības, mans lēmums dzemdēt stacionārā nozīmēja to, ka medicīniska “iejaukšanās” manās dzemdības, visticamāk, būs neizbēgama. Taču no savas puses apguvu dažādas tehnikas, kas tomēr ļautu visam noritēt dabiski, un cerēju uz sadarbību ar savu vecmāti šajā dabiskajā virzienā.
Brīdī, kad pienāca manu dzemdību noliktais datums un nekas neliecināja par to tuvošanos, jau iekšēji mana intuīcija teica, ka būs dzemdību indukcija. Tā vienā skaistā un saulainā piektdienas rītā vīrs mani veda uz stacionāru, lai tiktu ierosinātas manas dzemdības un mēs drīz tiktos ar mazulīti. Par dzemdību indukciju biju salasījusies dažādus pieredzes stāstus – citām māmiņām inducētais process noritēja pavisam dabiski, taču citām – ļoti intensīvi, ātri un sāpīgi. Es, protams, cerēju uz to labāko (pirmo) variantu.
Manas dzemdības sākās piektdienas pusnaktī, kad sadzirdēju savā vēderā tādu kā šampanieša korķa paukšķi – bija plīsis augļapvalks un man nogāja ūdeņi. Gluži kā rāda filmās. Es biju ļoti priecīga! Pēc ūdeņu noiešanas sākās nelielas, viegli pārelpojamas kontrakcijas. Taču ap 3:00 naktī šīs kontrakcijas pārauga ļoti spēcīgās, kur jau es pieslēdzu elpu ar skaņu. Bija ļoti sāpīgi, tāpēc cerēju, ka atvērums būs tuvu aktīvajai fāzei un es varēšu doties uz dzemdību nodaļu, kur man pievienosies mans vīrs un līgumvecmāte. Taču pēc ārsta apskates konstatējām, ka ir knapi 3 cm un mani vēl uz dzemdību nodaļu nesūtīs. Tā nu es ar šīm, manuprāt, milzīgajām sāpēm paliku viena pati ginekoloģijas nodaļā, bez vīra, dzemdību palīglīdzekļiem un palātā ar vēl 2 grūtniecēm, kuras arī ieradušās uz indukciju. Tas absolūti sagrāva manu dzemdību vīziju un vienīgais, ar ko es paliku visu šo nakti – ar savu elpu un vizualizāciju. Un vēl ar vienu ļoti jauku vecmāti, kura mani nodaļas koridorā atbalstīja cik nu varēja. Jānorāda, ka koridorā atrados, jo nevēlējos traucēt citām grūtniecēm palātā, kuras centās gulēt un gaidīja savu dzemdību sākšanos.
Pirms nonācu dzemdību nodaļā, pie sevis domāju – tad tik trakas ir tās dzemdības, ja man jau latentajā fāzē ir tik grūti un jāelpo ar skaņu?! Vai tiešām mans sāpju slieksnis ir tik zems?! Kā vēlāk izrādījās, piektdienas nakti biju pavadījusi ar sāpēm, kas manās dzemdībās bija pie 7-8 cm atvēruma. Šis mani pamatīgi nokausēja un es sapratu, ka bez vīra klātbūtnes es vairāk nespēju. Tad nu sestdienas rītā izlūdzos, ka mani pārved uz dzemdību nodaļu, lai vai kāds ir atvērums.
Dzemdību nodaļā nonācu sava vīra un vecmātes gādīgajās rokās un dzemdībām piemērotā vidē. Taču šī visa rezultātā manas kontrakcijas pierima un beigās pavisam apstājās. Tā rezultātā tika pieņemts lēmums par mākslīgā oksitocīna izmantošanu nelielā devā. Savā vīzijā biju norādījusi, ka gadījumā, ja būs jāizmanto mākslīgais oksitocīns un es būšu pārgurusi, es vēlos EA. To arī pateicu vecmātei, it īpaši zinot, cik nogurdinoša man bija iepriekšējā nakts. Oksitocīns tika palaists un sākās, manuprāt, tik maigas un mīļas kontrakcijas, kādas sajūt māmiņas latentajā fāzē. Tas man šķita piece of cake, salīdzinot ar to, ko piedzīvoju naktī. Mīļotā vīra rokās, sēžot uz bumbas izbaudīju šo procesu. Un tad kontrakcijas parauga pēc spēka tādās, kādas man bija pa nakti – taču, sēžot uz bumbas, vīra atbalstīta un izelpojot ar skaņu, tas vairs nešķita nekas traks. Un pavisam īsā laikā sasniedzām 7 cm.
Bet tad ienāca vecmāte un informēja, ka anesteziologs var būt klāt tikai pēc 2 h, jo šobrīd ir pie COVID pacienta, tāpēc EA es varu dabūt tikai pēc 2 h. Whaaat??? Pēc 2 h viss jau būs beidzies!!! Sapratām, ka nav īsti nekādu variantu un viss process jānoiet līdz galam vien pašai. Un šajā brīdī man tādu spēku iedeva apziņa, ka man ir elpa un citas tehnikas, ko apguvu pie Zīles, un ka mēs to varam, jo palicis jau pavisam nedaudz. Visums ļoti labi bija iegaumējis manu vēlmi maksimāli izvairīties no EA.
Ko ar to visu vēlos pateikt - šī mana fiziski smagā pieredze, ko piedzīvoju bez EA, man iedeva tādu spēku un pārliecību par sevi! Lai arī pieredze nebija no vieglajām un neatbilda manai vīzijai, tā tik un tā ir mana pieredze, kas ir spēcinājusi mani kā sievieti un māti. Es arī domāju, ka Elpas kursā apgūtais man iedeva iekšējo sajūtu, ka es varu pati, kas palīdzēja izturēt līdz galam.
P.S. Pie izstumšanas es biju pārgurusi, par ko baidījos šādu ilgu un grūtu dzemdību gadījumā. Taču, kad vecmāte un ārste sāka runāt par vakuuma izmantošanu, atkal sevī iekšēji atradu kripatiņu vairāk spēka un ar nākamo kontrakciju mazulīte bija ārā.  Mēs, māmiņas, esam apbrīnojamas!"

GRŪTIE STĀSTI:

Pirms lasi apdomā vai tie palīdzēs tev noskaņoties un ļauties dzemdībām.

 

" Vēlējos padalīties. Mani ūdeņi nogāja x datumā plkst 23:00 (skaisti, gaiši, streptakoks negatīvs). Līguma vecmāte ļāva sagaidīt kontrakcijas mājās, bet ja nerodas 4h/5h laikā tad jābrauc uz stacionāru, kas arī notika. Jau tajā pašā naktī plkst ap 05:00 rītā izbraucām, plkst 06:00 konstatēja tikai 1cm atvērumu un vecmātei konsultējoties ar ginekologi tika lemts ievietot mani ginekologijas nodaļā un uzreiz veikt ierosināšanu plus sākt potēt antibiotikas. Ierosināšanu atkārtoja vel pēc pāris h jo nesākās kontrakcijas un tad sākās kontrakcijas, bet atvērums 2cm un tā kā nav progress tad atkal 3x tika veikta ierosināšana. Satraukums, stacionārs, nelaba sajūta jo 3x ānusā tiek ievietotas stimulējošas tabletes.. Kopumā sajūtas tādas, ka labāk būtu dzemdēt mājās, jo neviena no ārstu ieteiktām darbībām manī mieru neradīja. Atgādināšu, ka mazajam sirdstoņi visu laiku ļoti labi, ūdeņi bija gaiši, gļotu korķis arī, streptakoks negatīvs.

No 4cm atvēruma nokļuvu dzemdību zālē, kur beidzot satiku vīru un vecmāti. Skaisti tiku līdz 10cm bet mazais, cik sapratu, bija iesprūdis iegurnī un tādēļ izlēma veikt akūtu ķeizaru. Mazajam viss labi, man arī. Protams citreiz domāju, varbūt varēja savādāk. Visā samulsumā neko nejautāju, bet protams atskatoties šķiet daudz kas neizskaidrojams. Pareizāk jau laikam būtu šo visu izlikt uz papīra, lai pati varētu vairāk saprast kāpēc notika kā notika. Bet pirmā pieredze diez gan sāpīga.

Labās lietas, kas noderēja - elpas kursā atsūtīji “manu dzemdību vīziju”, kas ļāva man pirms dzemdībām izdomāt kas man palīdzētu dažādās situācijās. Tur visu biju sarakstījusi zem “gadījumā ja jādodas uzreiz uz stacionāru”. Vīrs par šo vīzijas dokumentu zināja, jo kopā bijām izlasījuši, salika visu sarakstīto līdzi (austiņas,lādētājs,mandalas&flāsteri, power bank, vēdera eļļina ar ko ieziedu punci gaidību laikā, sedziņa mieram, mīksts halāts, pagatavot kakao termosā) un devāmies turp. Šis tiešām ļoti palīdzēja un esmu pateicīga ka pirmsdzemdību periodā gatavojos tieši pie Tevis.
Tālāk nodaļā manā istabiņā ieradās vēl 3 grūtnieces, bet pirms viņām biju viena pati visā istabiņā un tur vingroju, krāsoju un centos tur radīt savu māju sajūta. To kas pietrūka līdzi nevarēju paņemt un tas ir mans vīrs, mans miers un atbalsta plecs. Gaidot kontrakcijas nodaļā nevienu neielaiž, nezinu vai tas tikai tagad tā dēļ covid, bet no draudzenēm dzirdēts ka tā vienmēr bijis. Skumji ka tā."

 

"Arī es gribu padalīties ar savu dzemdību stāstu, gan sev atmiņai, gan citiem - pieredzei. 

Tātad, 24.08. bija papildus USG DzN. Papildus tāpēc, ka iepriekšējā reizē teica, ka augļūdeņi ir diezgan maz un jānāk būs vēlreiz pārbaudīties. Tad nu ārste vien pāris sekundes pabraukā pa manu vēderu un saka - "Nu izskatās, ka tev jau ir laiks dzemdē!". Līdz ar to, nākamajā dienā, 25. augustā pilnās 38. nedēļās, stājos DzN uzņemšanā uz ierosināšanu. Vēl iepriekšējā dienā paspēju tikt pie savas ginekoloģes, lai mātes pasē ierakstītu streptakoka analīžu rezultātus, kā arī viņa teica, ka nesaprot kāpēc man tomēr neļauj vēl pastaigāt ar bērnu vēderā. 
Plkst. 9.00 biju uzņemšanā, nodevu vajadzīgo informāciju, iekārtojos ģimenes palātā (vīram teica zvanīt vēlāk, kad "kaut kas sāksies") un plkst. 11.00 dabūju savu pirmo pulverīša devu, kā arī manī ievietoja stimulatoru, kurš papildus paātrina procesu un uzreiz liek just velkamās mēnešreižu sāpes vēdera lejas daļā. 
No sākuma bija nepatīkami, jo loģiski, ka šīs sāpes grūtniecības laikā piemirsušās un man mēnešreizes reti bija sāpīgas, tāpēc gulēju, staigāju, pasēdēju uz bumbas un gaidīju. Pēc trešā pulverīša iedzeršanas ieradās arī vīrs, jo lai gan nekas īsti nebija sācies, man vajadzēja blakus sev tuvu cilvēku. Tad arī pēc plkst 15.00 apēdu pusdienas, kas pēc kādas stundas diemžēl "iznāca ārā", bet par ko visi priecājās, jo tad jau lēnām process sākas, kā arī man ik pa brīdim bija sajūta, ka vajag uz tualeti pa lielam, arī par to visi priecājās, bet es visiem centos apstāstīt, ka mans organisms tā vienkārši reaģē uz sāpēm (tā tiešām ir, pat ja man ir nedaudz paaugstināta temperatūra, vai reti smagās MR, tad mans organisms vienkārši cenšas no visa atbrīvoties pa abiem galiem. 
Stundas ritēja, plkst 19.00 tualetē nokārtojoties man izkrita ievietotais stimulators, kas bija iepriecinoši, tas nozīmēja, ka ir vismaz 4 cm atvērums, tātad kaut kas beidzot sākas. 20.00 man pārdūra augļūdeņus.
Turpat istabā mani pieslēdza uz tonīšiem un guļot jau sāpēs, kas bija jāpārelpo, gaidījām. Atvērums bija 5cm un pēc plkst 21.00 devāmies uz dzemdību zāli. Tur man sākās neizturamas sāpes, ik pa 2min, vīrs visu laiku turēja roku un teica "elpo, elpo", bet man diemžēl sāpēja tā, ka elpošana likās nepalīdz pat ne drusciņ, nekādas garās izelpas nepalīdzēja. Ārste, kura ik pa laikam pie mums ienāca, teica, lai es nemokos un ņemu epidurālo, jo izskatās, ka man tiešām ir ļoti smagi un priekšā vēl ilgs ceļš ejams. Pāris sāpes vēl pacīnījos un tad "padevos" un paņēmu epidurālo. Tad gan palika tik labi un viegli, pat prāts bija priecīgāks, vīrs teica, ka izskatos kā narkomāns pēc dozas. Atkal jau viss bija labi, priecīgs prāts, ka nu tagad gan viss virzīsies uz priekšu. 
Ap plkst 02:00 mans atvērums joprojām bija 5cm, uz ko saskatījāmies ar vīru un teicām nopietni? Tad ap plkst 3.00 papildus anestēzijas deva, kas iedarbojās tikai vienā ķermeņa pusē, līdz ar to sāpes jutu burtiski "pa pusei". Ap plkst 5:30 mans atvērums joprojām bija 5 cm, biju nomocīta, negulējusi, un minūtes laikā pēc atvēruma pārbaudes ārste man nozīmēja ķeizaru, plus pateica, ka bebītim tonīši neesot labi. Es vienkārši gulēju un mani gatavoja operāciju zālei, redzēju vīra sejā satraukumu, vispār gribējās raudāt, jo bija bail un nekas negāja pēc plāna kā biju domājusi. Par ķeizaru man pretī nekas nebija, galvenā doma bija tikai lai bebītim viss ir kārtībā. Bet bailes tāpat arī par to, ka šādam scenārijam nebiju gatavojusies, kā arī uz operāciju zāli mani aizveda vienu bez vīra. 
Tur anesteziologs ievadīja papildus zāles, uz sejas maskas uzlika gāzmasku un man momentā palika slikta dūša. Knapi zem abām maskām parunājot paspēju pateikt, ka man ir slikti un tūlīt vemšu. Pievēmu trauciņu kivi zaļā krāsā, palika labāk, cik nu labi tajā brīdī vēl spēju justies. Tad anesteziologs ar ledu braukāja pa maniem vēdera sāniem un prasīja vai jūtu aukstumu. Kā iepriekš minēju, otrā anestēzija bija iedarbojusies tikai vienā ķermeņa pusē, tāpēc manī ievadīja papildus 3 devas, būtu bijusi arī ceturtā, bet man bija tik slikti dēļ drebuļa, no kura nevarēju atiet, ka pateicu, ka aukstumu nejūtu. Tad sākās operācija, jutu kā pārgriež vēdera lejas daļu, jutu kā krata vēderu. Raudāju, sāpēja, dažus mirkļus atceros, ka skatījos augšējās lampas atspulgā, bet aizvēru acis, jo sapratu, ka no tā labāk nepaliks. Tas noteikti ilga pāris minūtes, skaidri neatceros, bet atceros kā ārsts saka lūk jūsu bebītis, meitene, jums ir meitene, viss kārtībā. Tad sāku raudāt prieka asaras, gribēju, lai meitiņu nekur nenes, lai dod man, bet ap mani, protams, turpināja darboties. Teica, lai cenšos nomierināties, jo raudot raustījās vēders un ārsti nespēja veikt savu darbu. Nomierinājos, man iedeva meitiņu nobučot un tad viņu aiznesa pie vīra atpakaļ uz dzemdību zāli. Tālāk es īsti neko neatceros kā mani beidza šūt. Atceros, ka aizveda uz pamošanās palātu, uzsedza segu no kuras nāca siltais gaiss, lai pārietu drebulis un es aizmigu. Plkst 6.16 pasaulē bija nākusi mana meitiņa. Ap 8.00 arī es pamodos. Vēders sāpēja, biju pārsvīdusi, gribēju uz savu palātu, kur būtu kopā ar meitiņu un vīru. 
Tā nu es nogulēju un nogaidīju līdz plkst 11.00, kad biju gatava doties uz palātu. Tā kā ģimenes palātas bija aizņemtas, mani aizveda uz trīsvietīgo palātu, pa ceļam prasīju, kur ir mans vīrs, uz ko man atbildēja, ka devies mājās, jo fiziski neesot kur viņam palikt tik ilgu laiku, kamēr mani izlaida no pamošanās palātas. Noguldīja mani gultā, vienu pašu palātā, prasīju, kur ir mana meitiņa un teica, ka tūlīt atnesīšot. Tikmēr atnesa arī manas mantas. 
Atnāca vecmāte pārbaudīt kā es jūtos un runājot ar viņu man ienesa manu meitiņu. Ak kungs, beidzot, mans bērns bija pie manis. Pirmais ko es pateicu ir - tikai nenesiet viņu vairs prom. Un tā mēs satikāmies. Viņa čučēja, apģērbta mūsu sagatavotajās drēbītes un cepurītē, iedevu viņai krūti un viņa sāka zīst. Tas bija līdz šim patīkamākais un labākais mirklis manā dzīvē. "

 

"

Nu jau mazajam 5 mēneši, bet kādu laiku pirms dzemdībām izgāju Tavu Elpas kursu. Biju 110% pārliecināta ka mans dzemdību stāsts būs kā no skaistas filmas….ūdens dzemdības, vīra atbalsts, mūzika, aroma eļļiņas utt. Nepieļāvu pat domu ka kaut kas neies kā pēc plāna. Lai gan dzemdību vīzijā sarakstīju iespējamos variantus, taču pat neatcerējos ko tur īsti rakstīju. Bail no dzemdibam nebija vispār, likās ka zinu visu procesu, ko un kad sagaidīt. Lasīju daudz materiālu gan par dzemdībām, gan par zīdīšanu. Izgāju vairākus kursus un noklausījos lekcijas. Sapratu ka sāpes būs trakas, bet iedomāties to nav iespējams, tāpēc arī uz tām neiespringu.
39 nedēļas + 3 dienas, kārtējais vakars pavadīts veļoties no viena sāna uz otru, vīrs iet gulēt, bet es vēl nedaudz palieku pie TV. Te nu pēkšņi sajūtu kaut ko slapju, eju uz wc un pa ceļam noiet ūdeņi. Man pēkšņi tāds prieks un satraukums ka nezinu kur skriet un ko grābt. Pamodinu vīru un saku: “sākās!” Pulkstens rāda 22:30.
Tā kā plāns bija braukt uz DZN uz 6-7cm, bet kontrakciju vēl nav, eju “gulēt” viesistabā uz dīvāna jo saprotu ka diez vai aizmigšu. Taureņi vēdarā, tāda eiforija, prieks, satraukums! Tik ilgi es to brīdi biju gaidījusi un par viņu sapņojusi!
Ap 2:00 sākas kontrakcijas, satraukumus un prieks arī pieaug, miegs vispār nenāk. 4:00 kontrakcijas biežākas un garākas, taču vēl ne tuvu tam ko vajadzētu lai brauktu uz DZN.
6:00 vīrs ceļas lai dotos nodot COVID testu, man kontrakcijas īsas un biežas. Zvanu vecmātei (biju noslēgusi līgumu) prasu ko darīt. Viņa ieteica aizbraukt tomēr uz DZN pārbaudīties jo augļūdeņi jau nogājuši 6 stundas atpakaļ un mazajam pieaugot infekcijas risks.
Runājot par augļūdeņiem - varbūt nebiju to īsti pētījusi pirms tam un daudzas sievietes to zin, bet man tas bija negaidīti: augļūdeņi man tecēja VISU laiku, pie katras kontrakcijas. Tas nebija tik forši kā rāda filmās - 4 pilni pamperi 6-8 stundu laikā!
8:00 ierodos DZN man atvērums 1 cm!!!!!! Bāc!
Saku ka gribu braukt mājās bet daktere pierunā palikt dēļ tā ka ūdeņi nogājuši pasen, gribot novērot mani un mazo.
Ieliek mani ginekoloģijas nodaļā un es aizmiegu. Pamostos 11:00 uz pārbaudi, daktere saka 6cm ejam uz dzemdību zāli. Kontrakcijas spēcīgas, biežas, es pilnīgā svētlaimē skrienu vākt mantas. Zvanu vīram lai brauc, viss notiek! Vīrs saka ka COVID tests vēl nav gatavs, lai nedzemdēju bez viņa :))))
Sagadīšanās vai domu spēks. Glaudu punci un saku dēliņam lai vēl nedzimst, tētis jāsagaida. Pēc laiciņa ienāk vecmāte un saka ka kontrakcijas galīgi vājas, būs jāstimulē. Es pilnīgā šokā. Nē, negribu stimulēt, gribu dabīgi. Lieki piebilst ka visas tehnikas ko mācījos Elpas kursā vienkārši “pazuda”. Tas šoks, ka neiet viss pēc plāna, tas ka viss notika tik raiti un skaisti un pēkšņi apstājās iedzina mani kaut kādā stāvoklī kur veselais saprāts atslēdzās.
Izlūdzos lai sagaidam tēti ar domu ka pēc trīs pilēm oksitocīna jau varēs spiest ārā. Sagaidam tēti, uzliek man sistēmu. Ak Dievs, tās sāpes kas izauga no 5 līdz 55 (skalā no 1-10) burtiski pus stundas laikā bija …(nevaru atrast pareizos vārdus). Tālākās 3 stundas neatceros, biju iekrampējusies gultas rokturī un mēģināju elpot, izelpot (ar skaņu, bez skaņas) un liekas ka viena kontrakcija turpinājās visas 3 stundas, ka man pat neatlaida, lai varu savākties ar domām. Pēc 4 stundu stimulēšanas bija laiks pārbaudīt atvērumu. Es domāju ka man būs jau 11 cm, ne tikai 10!
Atnāk daktere un paziņo - ir 7cm. Es vienkārši gribēju bļaut….kā?!?! Kā?! 4 stundas vienkārši neciešamās sāpēs un atvērās 1 ekstra centimetrs?! Kā tas vispār bija iespējams.

Savā dzemdību plānā rakstīju: nekādu epidurālo! Piekodināju vīram, arī tad ja sāpēs kliedzu un solu tevi nogalināt, neļauj man ņemt epidurālo.
Pēc šīm 4 stundām un nu jau miljons pilēm oksitocīna saprotu ka līdz 10cm man vēl priekšā daudz ieelpu un izelpu un tā viena garā kontrakcija turpināsies nākamās 6-8 stundas. Saprotu, ka pie 10 cm, pēc 12 stundām pie sistēmas, man nebūs vairs spēka pat paelpot, kur nu vēl mazuli izstumt. Prasu epidurālo, vīrs saka nē, un sāk man stāstīt par to ko teicu viņam mēnesi atpakaļ. Izstāstu viņam ka man nebūs spēka utt, un tā nu es pierunāju viņu lai dabūtu epidurālo anastēziju. Pati protams ļoti pārdzīvoju par to visu; par to ko gribēju un to kā viss norit. Pēc epidurālās viss skaisti, sāpes pāriet - no 55 nokrītas uz 0.
Ierados DZN 8:00, dzemdību zālē 11:00, saņēmu oksitocīnu ap 15:00 un epiduralo pēc 19:00. Ap 21:00 atnāca daktere saka Tev ir 9cm bet mazais pie visstiprākajām kontrakcijām nemaz nestumjas. Un tagad citēšu dakteri: “Mīlulīt, caur to vietu (rāda uz starpeni) viņam šodien dzimšanas diena nebūs! Jātaisa ķeizars.” Man liekas ka tobrīd sabruka manas pēdējas cerības par “kaut cik” naturālām dzmdībām.
Negribēju to pieņemt. Lūdzos lai daktere man dod vēl laiku pamēģināt kādas pozas. Daktere piekrīt, saka atnāks pēc stundas. Tā kā sāpes šobrīd vispār neizjūtu, sāk atgriezties veselais saprāts. Domāju tā: daktere saka mazais ir iesprūdis. Ok, mēģināšu spinning babies tehnikas. Peceļu dibenu gaisā galvu uz leju, ar domu lai mazais ieslīd atpakaļ un varbūt sagriežas citādi slīdot iegurnī. Tad mēģināju pozas kas palīdz ja mazais aizķēries aiz astes kaula utt. Paiet stunda un liekas ka man ir izdevies kaut kāds progress. Vismaz pēc vecmātes teiktā. Atnāk daktere, es pilna cerību gaidu verdiktu. Verdikts - 9cm, mazais iesprūdis, vajag ķeizaru.
Ir 22:00 es saprotu ka no 15:00 mazais ir saņēmis zirga devu medikamentu un turpināt ir bail. Parunāju ar vīru un pieņemam lēmumu par labu ķeizaram.

23:00 piedzima mūsu tik ilgi gaidītais dēliņš!
Protams ka tētis NEpārgrieza nabassaiti un es viņu NEpabaroju ar krūti dzemdību zālē un nezinu vai dakteri ļāva nabassaitei izpulsēt tik ilgi cik man gribētos, bet ir viena lieta kas to visu atsver tūkstoškārtīgi - mums ir vesals un stiprs, nu jau 5 mēnešus vecs dēls. Dzemdību zālē vīru nelaida, bet es piesieta pie operāciju galda tikai atceros to, ka lūdzu Dievu lai mazais ir vesels, lai viņam viss ir kārtībā. Man viņu parādīja burtiski uz sekundi un aiznesa. Neko neteica. Es prasīju vai viņam viss labi, cik sver utt. Mazo aiznesa tētim, bet mani aizstūma uz pēcoperāciju zāli. Pēc kāda laika atnāca vecmāte ar tēti un mazo, mēģināja pielikt pie krūts turpat pēcoperāciju zālē, bet tas īpaši labi neizdevās. Laikam tikai ap 3:00 vai 4:00 no rīta mani pārveda uz palātu kur mani gaidīja vīrs un dēls.
Pirms dzemdībām ticēju domu spēkam tāpēc arī negribēju fokusēties uz lietām kas var noiet greizi, gribēju domāt tikai pozitīvi un piesaukt visu labo. Nezinu kas nogāja greizi :))) Kad teicu vecmātei ka viss kas varēja nogāja greizi, viņa teica ka es kļūdos, jo gala rezultāts man čuč uz rociņām, vesels un laimīgs! Un tiešām viss process taču ir tik mazsvarīgs, ja rezultāts ir tik lielisks!!!
Bieži domāju ko varēju darīt savādāk. Varbūt vairāk vingrot, vairāk staigāt, pierakstīt visas tās kontrakcijas stimulējošās tehnikas, “neprasīt“ bērniņam lai sagaidam tēti utt.
Bet principā kāda starpība, mums katram ir savs dzemdību stāsts, kas sākas ar vīziju un beidzas ar realitāti. Un ja arī šie divi stāsti nesakrīt, tas rada jaunu stāstu un šis ir manējais!
"


Older Post