Šomēnes manam elpas kursam ir 5 gadu jubileja. Pirmie elpas kursa bebīši tūlīt būs piecgadnieki!
Neticu numeroloģijai, bet cipars 5 man patīk. Varbūt tāpēc, ka man ir dzimšanas diena 5. datumā. Vai varbūt tāpēc, ka pašai liekas - 5 gadi ir laiks, kurā, intensīvi strādājot, var sākt atvadīties no “imposter sindroma”. Kā nekā - elpas kursu šo gadu laikā ir izgājuši vairāki tūkstoši mammu.
Tāpēc, atzīmējot elpas kursa 5 gadu jubilejas mēnesi, vēlos pati sev noformulēt, ko šajā laikā esmu sapratusi par savu kursu un to, kā gatavoties dzemdībām.
- Lai sagatavotos pozitīvām dzemdībām, nevarēs tikt cauri ar vienu “maģisko tableti”. Nevar tikai elpot, bet negatavoties informatīvi. Vai gatavoties tikai informatīvi, bet nedarīt neko fiziski - ar savu ķermeni. Vai tikai iedvesmoties no skaistiem stāstiem, bet praktiski neko citu nedarīt. Vai noalgot vecmāti un gaidīt, ka tā būs pozitīvu dzemdību atslēga. Vai paļauties, ka epidurālā anestēzija garantē pozitīvas dzemdības. Pozitīva dzemdību pieredze ir kā puzle – tā sastāv no vairākiem gabaliņiem.
- Dzemdību sagatavošanās procesam nav jābūt tikai jaukam, saulainam un pozitīvu emociju pārpilnam. Ir normāli izjust visu emociju gammu. Arī bailes, arī trauksmi, arī to, ka gribas izvairīties un sākt gatavoties kaut kad vēlāk. Un bieži vien tieši šī iziešana cauri augšām un lejām, ieskatīšanās sevī, atklātu jautājumu uzdošana un atbilžu meklēšana ir tas, kas noved pie pozitīvām dzemdībām.
- Lai sagatavotos dzemdībām, ir jāieskatās sevī, jāiemācās sevi sajust un sadzirdēt. Dodoties iekšā šajā procesā (kursā mēs to darām ar elpu), var saskarties ar tēmām un emocijām, no kā ikdienas skrējienā ir izdevies izvairīties. Tās var būt dažādas pieredzes, arī traumatiskas. Un tas ir limitējošais faktors tam, lai sagatavotos dzemdībām. Katrai sievietei ir gan tiesības, gan pienākums pret sevi atpazīt robežu, līdz kurai viņa var iet. Līdz kurai viņai pietiek spēka, iekšējo resursu un apkārtējo atbalsta. Un, ja kaut kas no šī nepietiek, viņai ir tiesības neiet tālāk. Palikt savā drošajā vietā, nedarīt, neļaut sev just kaut ko, ar ko viņa netiks galā. Šādā gadījumā es mudinu, ja iespējams, strādāt individuāli ar psihologu vai dūlu. Jo to, no kā varam izvairīties grūtniecības laikā, bieži vien nevaram apiet dzemdībās.
- Gatavojot sievietes dzemdībām, es patiesi vēlu, lai katra manu kursu dalībniece piedzīvo dzemdības kā mežonīgi liela sava iekšējā spēka manifestāciju, reibinoši spēcinošu. Bet tas tā var arī nebūt. Elpa var būt kā palīgs, lai sāpēm ļautos un ar tām sadarbotos, bet tas var būt arī kā kara ierocis, lai izdzīvotu. Un abi varianti der. Tas nav saistīts ar to, cik labi vai slikti sieviete ir gatavojusies dzemdībām. Tas var būt saistīts ar daudziem citiem blakus faktoriem. Un viņa var izmantot elpu tādā veidā, kādā viņai attiecīgajā situācijā tā ir nepieciešama.
- Dzemdībām var sagatavoties arī attālināti. Man tikšanās klātienē un katras personības izjušana ir bauda, bet pēdējie 2 gadi ir parādījuši, ka šim tiešajam kontaktam nav obligāti jābūt, lai sagatavotos pozitīvām dzemdībām. Varbūt tādēļ, ka sagatavošanās dzemdībām vairāk ir katras sievietes iekšējais process. To var brīnišķīgi veikt, arī saņemot norādes un pavedienus no attāluma.
Noslēgumā vēlreiz vēlos atgādināt, ka dzemdību pieredze paliks ar mums visu dzīvi. Tā var atstāt spēcīgu nospiedumu tajā, kā par sevi jūtamies un domājam. Bet dzemdību pieredze nevienu nepadara par labāku vai sliktāku cilvēku.
Mīlestībā,
Zīle