Sāpes bieži vien ir pirmais, kas ienāk prātā iedomājoties dzemdības. Un bieži vien sāpju faktors ir tas, kas raisa negatīvas emocijas ap tik brīnišķigu dzīves notikumu kā mazuļa ienākšanu ģimenē. Un tas nav pārsteigums, jo mūsdienu medicīna ir vērsta uz sāpju, kā nevelama kāda medicīnas procesa vai slimības blakuseffekta, novēršanu. Līdz ar to liekas dīvaini, ka par sāpēm varētu domāt kā citādi. Bet mūsdienās pētnieki sāk pievērst aizvien lielāku uzmanību tam, kādēļ par spīti zinātnes progresam, sievietes apzināti izvēlas dzemdēt izjūtot sāpes un kā nemedikamentozie atsāpināšanas veidi palīdz.
Kādēļ dzemdības sāp
Bet sāksim ar to kādēļ dzemdības sāp? Ir neskaitāmi daudz teorijas un skaidrojumi par to kādēļ sievietes dzemdē mazuļus sāpēs. Sākot no fizioloģiskiem līdz reliģioziem. Bet, ja runā tikai par fizioloģiju, tad dzemdību procesā dzemde, kas ir veidota no vairākiem muskuļu slāņiem, stumj mazuli ārā no sievietes iegurņa, plešot un stiepjot iegurņa audus un saites. Sāp cītīgi strādājošais muskulis, sāp muskuļi, saites audi, kas stiepjas mazuļa un dzemdes spiediena ietekmē. Šo procesu ierosina un nodrošina vairāki hormoni, bet divi galvenie par ko ir vērts zināt ir endorfīns un oksitocīns. Tie paši hormoni, kas atbild par baudu, pieķeršanos, mīlestību.
Tas nozīmē, ka šie hormoni, ne tikai liek dzemdei sarauties un rada sāpes, bet arī iedarbojas kā atsāpinātājs, kas ļauj sievietei atbrīvoties un nepretoties notiekošajam. Un pēc dzemdībām piedzīvot eiforijas sajūtu un spēt veiksmīgi sajust saikni un pieķeršanos ar mazuli.
Kādēļ sāpju sajūta ir atšķirīga
Bet, ja vien tas būtu tikai fizioloģisks process. Dzemdības ir arī mentāli ļoti liels izaicinājums un tur arī slēpjas atbilde tam, kādēļ vienai sievietei dzemdību sāpes liekas pārdzīvojamas , bet citai prātam neiedomājamas ciešanas. Kādēļ viena dzemdības atceras kā lielu darbu, bet ar prieku, toties cita teiks, ka tā bija pati drausmīgākā diena viņas mūžā?
Neiedziļinoties sīkāk varētu domāt, ka tas ir attieksmes jautājums. Un daļeji tas tā ir. Un šo attieksmi veido daudzi, dažādi mūsu dzīves notikumi. Sākot ar to, kāda veida informācija ir veidojusi priekšstatu par dzemdībām kopumā. Mūsdienās mēs vairs neredzam savas ģimenes sievietes dzemdējam. Pirmās dzemdības, kuras redzam, ir tās, kurās pašas piedalāmies. Un tādēļ priekšstatus par dzemdībām kādas tās ir, cik izturamas vai neizturamas mums veido apkārtējā vide – mammu, māsu, draudzeņu stāsti, interneta forumi un raksti, nerealistiski TV šovi utt. Kas visbiežāk ir uz sensāciju balstīti nevis cenšas attainot normālu dzemdību procesu.
Nekontrolētas informācijas druskas var radīt pavisam nelāgu un nerealistisku priekšstatu par dzemdībām. Tas var arī dot impulsu pavisam distancēties no gatavošanās dzemdībām, cenšoties nedomāt par to ... ar domu “kā būs tā būs”.
Vēl arī dzemdību sāpju izjūtu ļoti ietekmē piedzīvota traumatiska pieredze. Tā var būt jau piedzīvota traumatiska dzemdību pieredze. Kā arī piedzīvota fiziska vai seksuāla vardarbība tieši ietekmē sievietes spēju sadzīvot un pieņemt tik lielas sāpes. It īpaši ja tas asociējas ar piedzīvotajiem nepatīkamākajiem brīžiem mūžā.
Un kas tam visam kopīgs? Visi negatīvie priekšstati, bailes un nezināšana, kas netiek kliedēta gatavojoties dzemdībām, tāpat kā piedzīvota traumatiska pieredze un vardarbība atstāj sievietes psihē spēcīgas pēda, kas ķermeniskā līmenī iztulkojas kā ārkārtīgi liela spriedze un pretošanās sāpēm un notiekošajam. Līdz ar to sāpes šādā ķermenī rezonēs pavisam savādāk, daudz spēcīgāk un nepanesamāk nekā sievietei, kas būs psiholoģiski atvērta šim notikumam un spēs atslābināties un ļauties.
Dažādas pieejas dzemdību sāpēm
Un tā nu dažādas sievites ar katrai unikālu dzīves gājumu un pieredzi satiekas vienā punktā. Mums visām ir jadzemdē tā pat kā esam to darījušas simtiem tūkstošu gadu. Ar vienu
atšķirību, mūsdienās mums ir iespēja izvēlēties kā un kur dzemdēt, izvairīties no sāpēm vai sadarboties ar tām. Un šīs izvēles ir balstītas dzīves pieredzē un pasaules uztverē.
Divi pētnieki Leap and Anderson (4) savā 2008 gada pētijumā definēja divu veida pieejas sāpēm dzemdībās. Viena ir sāpju novēršanas pieeja, kur sāpes tiek izslēgtas kā nevēlamas sajūtas dzemdībās. Tas var tikts izdarīts izmantojot epidurālo anestēziju vai mazināt ar smieklu gāzi. Otra ir pieeja, kas runā par sadarbošanaos ar savām sāpēm un to pieņemšanu. Šīs pieejas atbalstītāji uzskata, ka sāpes ir nepieciešams sajust, lai spētu reaģēt uz mazuļa impulsiem, pārvietoties un ieņemt pozas, kas palīdzēs mazulim ātrāk un vieglāk virzīties pa dzemdību ceļiem. Lai to izdarītu sievietes atrod dabiskus veidus kā mazināt saspringumu un spriedzi ķermenī dzemdību laikā, tādējādi spējot iziet cauri šai fiziski un emocionāli intensīvajai ieredzei.
Sievietes un pāri, kas atbalsta izvēlās un atbalsta šo pieejau, bieži vien arī atbalsta uzskatu, ka sāpes un ciešanas ir divas dažādas lietas. Var sāpēt neizjūtot ciešanas un var izjust ciešanas, nejūtot sāpes. Par šādu skatpunktu daudz runā slavena ASV dūla Penija Simkina (Penny Simpkin).
Piemēram, var iet cauri intensīvam treniņu procesam vai piedzīvot kādas medicīniskās manipulācijas izjūtot sāpes, bet neciešot no tām. Tai pat laikā var piedzīvot dzemdības ar medikamentozu atsāpināšanu, bet tik un tā sajust ciešanas dēļ garām dzemdībām, satraukuma un neziņas, atbalsta trūkuma utt. Tāpat arī ir gadījumi, kad medikamentozā atsāpināšana nedarbojas pilnībā vai nenoņem sāpju sajūtu pilnībā.
Nemedikamentozā sāpju pārvarēšanas pieeja un kā tā darbojas
Zinātnieki turpina pētīt sāpju rašanās un sajušanas objektīvos un subjektīvos aspektus. Viņi izšķir sāpes pēc to intensitātes un pēc tā cik nekomfortabli tas liek justies. Un ir vairākas pieejas, kas vēstas vai nu uz sāpju intensitātes mazināšanu vai nepatīkamās sajūtas mazināšanu.
Viena no teorijām ir vārtu kontroles teorija (gate control theory (7)), kas saka, ka smadzenes var uztvert tikai zināmu daudzumu informācijas vienlaikus. Un, ja mēs nepatīkamos signālus aizstāsim ar citiem, tad sāpju sajūtai būtu jāmazinās. Tas nenozīmē, ka mēs nejūtam sāpes, bet sāpju sajūta paliek vieglāk pārdzīvojama, jo negatīvie signāli tiek traucēti ar pozitīviem. Tā var būt atrašanās siltā vannā vai dušā, atslābinoša masāža, spiediens uz krustiem vai gurniem, iespēja brīvi kustēties u.c.
Otrs veids ir sāpju sajūtas kontrolēšana ar prāta palīdzību jeb centrālās nervu sistēmas kontroles metode (the central nervous system control method of pain management).
Tā sievietes ietekmē savu sāpju sajūtu apzināti gatavojoties un uzzinot par to, kas notiks dzemdībās un kā sev palīdzēt, izmantojot pašhipnozi vai afirmācijas, izmantojot nepārtrauktas atbalsta personas klātbūtni (līguma vecāmte vai dūla), meditāciju, relaksācijas un dziļās elpas tehnikas.
- gadā tika veikts liels pētijumu apkopojums (6), kur tika analizēta nemedikamentozu sāpju pārvarēšanas tehniku efektivitāte un rezultāti bija pārsteidzoši. Izmantojot abas augstāk minētās pieejas, krietni samazinājās nepieciešamība izmantot epidurālo anestēziju un palielinājās apmierinātības līmenis ar dzemdībām kopumā. Lielākoties šis effekts ir panākts, jo izmantotās metodes (masāža, akupresūra, aromateripija, elpas tehnikas utt.) palīdzēja sievietēm mazināt stresu un satraukumu.
Tas nozīmē, ka nemedikamentozās atsāpināšanas pieejas arī ir effektīvas un tai pat laikā nenes medicīnisku risku. Pat vēl vairāk, pētījums atklāja, ka dzemdības, kurās ir izmantotas nemedikamentozas atsāpinšanas tehnikas, samazinās arī instrument pielietojums, ķeizargriezienu skaits un dzemdību garums kopumā.
Bet, protams, ka šīs metodes neliek sāpēm pazust. Un tādēļ ir svarīgi saprast kas ir sāpes priekš sievietes apziņas? Vai sievietei, kas gatavojas dzemdībām, tās nozīmē ir ciešanas vai tikai sāpes? Un vai viņa ir gatava lielam darbam, lai sagatavotu savu prātu un ķermeni sāpju pārvarēšanai? Labās ziņas ir tās, ka daba mums ir devusi deviņus mēnešus, lai sagatavotos dzemdību darbam.
Izmantotie resursi un atsauces:
- https://evidencebasedbirth.com/overview-pain-management-during-labor-birth/
- https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3868990/
- https://www.pennysimkin.com/
- https://www.scienceandsensibility.org/p/bl/et/blogid=2&blogaid=1015
- Leap N, Anderson T. The role of pain in normal birth and the empowerment of women. London: Churchill Livingstone; 2004.
- https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pubmed/24761801
Chaillet N, Belaid L, Crochetière C, Roy L, Gagné GP, Moutquin JM, Rossignol M, Dugas M, Wassef M, Bonapace J.
Nonpharmacologic approaches for pain management during labor compared with usual care: a meta-analysis. Department of Obstetrics and Gynaecology, University of Sherbrooke, Sherbrooke, QC, Canada.2014
- https://science.howstuffworks.com/life/inside-the-mind/human-brain/pain4.htm