Stāsti

Milzīgs Jums paldies par nodarbībām ! Jūs darāt lielisku darbu palīdzot jaunām sievietēm šajā atbildīgajā procesā. Pirms Jūsu kursiem es ļoti baidījos, bet pēc tam biju morāli gatava un pat nepacietīgi gaidīju šo svarīgo notikumu. 
Es jebkurai topošajai māmiņai ieteiktu Jūsu kursus! ❤️"

- anonīms-

"Šodien trīs mēneši meitiņai, teorija saka, ka tieši tikai tagad ir reālās grūtniecības beigas. Mazā vēl visus pirmos savus trīs mēnešus ir tik pietuvināta man, ka ja fiziski varētu, tad bērni vēl trīs mēnešus būtu mammas puncī. Paldies Dievam, ka tomēr pietiek ar deviņiem, jo arī tas ir mums pietiekami liels izaicinājums. Tas, ko paveicam dzemdībās ir varoņdarbs un to saka daudzas mammas pēc šīs pieredzes, man ar otro bērnu gatavošanās bija daudz nopietnāka, jo es patiešām jau zināju, kuri brīži no iepriekšējās reizes man visvairāk sagādāja grūtības. Noteikti mums visām ir viens sākums – elpa! Tā ir svarīga gan tad, ja dzemdējam dabīgi, gan tad, ja ar špricīti, gan ķeizargrieziena gadījumā (jo bieži to izlemj, kad kontrakcijas jau sākušās). Pateicoties tam, ka noklausījos teoriju, mēģināju mājas nedaudz patrenēt sevi (abnormāli grūti iedomāties kā būs, kad reāli sāpes sāksies), visu kontrakciju laikā domāju par ieteikumiem – atvērt sevi, ļauties, apjaust, ka katra sāpe ir solis tuvāk mūsu meitiņai. Mana pašmotivācija bija sev teikt un atkārtot, ka šīs nav sāpes, bet lielākais spēks kāds jelkad ir pastāvējis. Šīs domas palīdzēja un mani ļoti motivēja nepadoties. Izbaudīt sāpes nav iespējams, bet ir iespējams sāpes paciest bērna dēļ. Elpot nozīmē dzīvot, elpot kontrakciju laikā, nozīmē dzemdību procesu izdzīvot un nepadoties. Pamats, lai dzemdību sākums nebūtu baiss pārsteigums. Es centos ieklausīties ieteikumos, centos sekot līdzi elpas attīstībai un aicināju elpu būt manam palīgam meitiņas dzimšanā. Un izdevās. 
Paldies, Tev, Zīle par elpu un paldies mūsu ģimenes dūlai un vecmātei Liene Drauga"

- Anonīms-

Šodien svinam meitiņu 6 mēnešu jubileju un gremdējamies atmiņās. Sapratu,ka visu laiku gribu tev uzrakstīt PALDIES,bet laiks tik ātri skrien un plānotais piemirstās,bet labiem vārdiem jau nekad nav “par vēlu” ne tà? :) Nu beidzot esmu apsēdusies dīvānā un ar tādu foršu sajūtu pārcilājusi dzemdību atmiņas un beidzot saņēmos,lai pateiktu tev PALDIES! Paldies par drosmi,ko ieliki mūsos ar vīru savu kursu laikā,paldies par zināšanām un sirdsmieru,ka viss būs labi,jo mēs esam stipri!

Savas meitas sagaidījām 1.maijā-brīvdienā-kaut ārsti runāja,ka tik ilgi jau neviens ar dvīņiem nestaigā,mana ginekoloģe bija pārliecināta,ka nekādu ķeizaru neplānosim un gaidīsim kad dāmas pašas izdomās dzimt!Tā nu izturēju pilnas 38 nedēļas :) Kaut pats dzedību stāsts nav gluži kā ieplānots,jo diemžēl viss beidzās ar akūtu ķeizaru,un visiem stāstot piedzīvoto acis ieplešas man pašai tā nakts atmiņās palikusi tik skaista!Un tas pateicoties TEV! Dzemdības sākās dabīgi, ar vīru braucot uz veikalu izdomājām,ka jābrauc ekskursijā un pavisam neplānoti aizbraucām līdz Kolkai!Vēl tagad nesaprotu kā mums neienāca prātā,ka tas ir nedaudz patālu priekš manis :D visu dienu vilka muguru un sāpēja,bet norakstīju to uz ilgo braucienu mašīnā un neiedomājos,ka ir sākušās pirmās dzemdību sāpes.Atgriežoties mājās vēlā vakarā iegāju vannā un sapratu,ka īsti sāpes neatlaiž, bet tā kā ūdeņi nogājuši nebija likāmies ar vīru gulēt. pēc 2 h caura miega sapratu,ka tās ir kontrakcijas un nolēmu paskaitīt līdzi laiku,sāpes bija ik pa 5 min,tāpēc ar vīru zvanījām mūsu dakterei(bijām noslēguši līgumu un dzemdējām Jelgavā),kas teica,lai dodamies uz slimnīcu (tas bija ap 1 naktī). Tad nu es vilku ārā savu pēdējā brīža lietu sarakstu,kas vīram jāpaņem, pucējos dzemdību kreklā,mīļākajās trennuškās un devāmies ceļā,smieklīgākais,ka slimnīca ir 3 min brauciena attālumā,bet mēs ieradāmies pēc pusotras stundas,jo nevarējām sataisīties :D Daktere jau pusaizmigusi mūs gaidīja un veda uz pārbaudēm,atvērums 5 centimetri :) šajā visā posmā,protams,arī bija sāpes,bet centos tās viegli pārelpot.Viens no skaistākajiem dzemdību mirkļiem bija,ka mēs ar vīru izkāpuši no mašīnas pie slimnīcas devāmies uz ieeju un sākās kontrakcija,lietus lija pār mūsu galvām,zibens zibeņoja,apkārt tumšs un kluss un mēs abi stāvam uz trotuāra un es vīra padusē iespiedusies elpoju līdzi sāpēm,un vīrs,kas parasti ir tik steidzīgs tā mierīgi mani tur un atbalsta. Kad jau bijām tikuši pie dzemdību zāles mēs no sirds to izbaudījām, līdzi bija viss kas varētu patikt un noderēt- maza gaismiņa, mana īpašā dzemdību dziesmu izlase,ūdens un našķi, un pats galvenais- saraksts vīra rokās ar visiem vingrinājumiem,ko varam veikt,masāžām, ar visiem elpošanas un vizualizācijas paņēmieniem,lai viņs man var atgādināt,ja sāpju brīdī pati visu aizmirstu. Un vīrs visu laiku pie tās lapas turējās un ik pa brīdim kā tāds pārdevējs piedāvāja to vai šito :) visas tās zināšanas ko mums devi tik ļoti noderēja,mēs bijām mierīgi kā pitoni, taisījām selfijus, sarunājāmies,klausījāmies mūziku,elpojām un PAĻĀVĀMIES! Tā mēs veiksmīgi aizelpojām līdz 9 cm,kad diemžēl viss apstājās. Ne daktere,ne mēs nesapratām tobrīd kāpēc, man pārdūra ūdeņus,sāka dot stimulējošas tabletes,mākslīgi oksitocīnu un vēl visu ko, bet nekas nelīdzēja,vairāk kā 2h nekas negāja uz priekšu,kaut pirms tam visi cm bija atvērušies nieka 2-3h laikā,pazuda arī kontrakcijas. Ar lielām sāpēm cietu katru pārbaudi,centos elpot un nestresot, atceros,ka vīrs turēja man rokas un elpoja līdzi. Un tad tika pieņemts lēmums par ķeizaru, izrādījās,ka mazās bija saķērušās un pārstaipījušas man dzemdi,līdz ar to zemākā māsa bija iestrēgusi. Par laimi meitas piedzima laimīgas un veselas, mani nedaudz pamocīja ar asins pārliešanu un ķeizara sekām,bet tas viss ir nieks. Jo par savām dzemdibām es uzskatu tās sāpju stundas,kuras pavadījām kopā ar vīru,gaidot savus brīnumus. Man ļoti patika tā ārkārtīgā tuvības sajūta, drošība un atbalsts,es jutos gatava un viņš bija gatavs. Un tas nebij tāpēc,ka paļāvāmies liktenim,bet tāpēc,ka bijām devušies gatavoties pie tevis!Esmu drausmīga plānotāja, un jūtos slikti,ja kaut nedaudz kaut ko nezinu vai nesaprotu,bet uz dzemdībām gāju ar sajūtu- es to varu, es zinu, man sanāks! Paldies tev par to,ka esi un dalies ar topošajām mammām,tas ir ļoti,ļoti svētīgi!

Savas dāmas nosaucām senebreju vārdos Daniela un Hanna,kas ir vīrišķās enerģijas vārdi un raksturojas kā mērķtiecīgas, stabilas sievietes,kas zina,ko grib. Mūsu meitenes ir ļoti laimīgi bērni,pat ārsti brīnās,kur tik smaidīgi un priecīgi bērni var būt :) Viņas ir mierīgas jau no pirmās dienas, saldi čuč un saudzē mūs,domāju,ka viņas jūtas laimīgas ar savu ierašanos šajā pasaulē :)
Piedod,ka tik gari sanāca,bet ceru,ka izlasīji un saprati cik svarīgu darbu dari :)

Sveiciens no meitenēm arī caur foto zemāk :)
PALDIES NO BAIBAS,KASPARA,DANIELAS UN HANNAS GULBJIEM :)"

- Baiba - 

Vispirms jau milzīgs paldies, ka iesēji manā galvā to domu, ka elpa un ticība sev ir ViSS un ka tas ir pats svarīgākais dzemdību procesā! Paldies par to, ka izdevās drusku par labu vērst manu noskaņojumu un ticibu sev pēc pirmās ne tik veiksmīgās dzemdību pieredzes.

Protams, ne viss gāja tik gludi un ne pēc tāda scenārija, kā sapņots, bet kopumā pats dzemdību norises"kodols" tika saglabāts un es uzskatu, ka viss ritēja ļoti labi un dzemdības bija veiksmīgas un sāpes bija daudz vieglāk pārvarēt kā pirmajās dzemdībās.

Manas pirmās dzemdības no sarežģījumu viedokļa varbūt nebija tik veiksmīgas, un daudz kas tajās varētu būt bijis labāk, ja es, pirmkārt, būtu pietiekami mentāli un fiziski sagatavojusies un izglītojusies par to, kā sev labāk palīdzēt pārvarēt dzemdību sāpes. Otrkārt, lai arī dzemdības nebija pārlieku garas (oficiāli tika uzrakstīts, ka ilgums bija 9h), tās "iekrita" tādā diennakts laikā, ka man paspēja nomainīties 3 vecmātes, līdz ar to, vēlējos, lai otrajās dzemdībās visu dzemdību procesu ar mani kopā ir viena vecmāte, pārzinot manu dzemdību gaitu no A līdz Z. Es uzskatu, ka pirmajās dzemdībās komunikācijas trūkums, iespējams, varēja daļēji ietekmēt dzemdību procesu, jo tieši svarīgākajos posmos (piemērams, izstumšanas posma sākumā) pie manis ieradās jauna, tikko maiņu sākusi vecmāte. Ņemot vērā visus šos apstākļus, vēlējos, lai otrajās dzemdībās es no savas puses būtu maksimāli labi sagatavojusies, kā sev palīdzēt, lai viss varētu notiktu pēc iespējas labāk. Pieteicos dzemdību sagatavošanās kursos pie Zīles "Elpa dzemdībās" un arī lekcijai par sāpju pārvarēšanu, kā arī izlēmu par labu individuālam sadarbības līgumam ar vecmāti.

Parokoties internetā, kā arī pakonsultējoties ar draudzenēm un paziņām, no vairākiem dzemdību pieredzes stāstiem "izkristalizējās" pāris vecmātes. Tā nu es sazinājos ar pirmo no viņām: Baibu Firkusi. Man jau no pirmajām sarunas minutēm bija ļoti patīkami ar viņu sarunāties un es pavisam drīz sapratu, ka vēlos, lai tieši viņa ir klāt manās dzemdībās. Klātienē tikāmies tikai vienu reizi pirms dzemdībām, bet regulāri sazvanījāmies, lai izrunātu jautājumus, kas man bija aktuāli. Jāatzīst, ka pēdējās grūtniecības nedēļās man bija dažādas neērtības un arī sarežģījumi - sākās iesnas, deguna tūska, bet pēc tam - 40.nedēļā pēkšņi naktī piedzīvoju stipru niezi un, veicot analīzes, izrādījās, ka man ir grūtnieču hepatoze (aknas nespēj turēt :)). Tā nu es 40.nedēļā 2 reizes gāju uz dzemdību namu likt sistēmas, cerībā, ka nieze pāries un situācija ar aknām uzlabosies. Esot dzemdību namā, mani mēģināja pārliecināt, ka ir jāpaliek uz dzemdību indukciju, sakot, ka ieteicams ātrāk dzemdēt, lai lieki neriskētu ar savu vai gaidāmā mazulīša veselību. Tā ka ar vecmāti bijām vienojušās, ka nogaidīsim vēl pāris dienas, līdz ķerties pie dzemdību ierosināšanas, tad tajās reizēs atteicos palikt dzemdību namā uz dzemdību ierosināšanu. Tā kā pēc ilgstošas prombūtnes bija atbraucis mans vīrs, es cerēju, ka viņa klātbūtne manī pavairos laimes hormonu daudzumu un ietekmēs tik pozitīvi, ka pāris dienu laikā dzemdības sāksies! Izlemām nogaidīt līdz pirmdienai un tad stāties dzemdību namā uz dzemdību indukciju. Svētdienā aizgāju uz Uzņemšanas nodaļu paklausīties tonīšus. Lai arī tonīši bija labi un pati jutos apmierinoši,
arī šoreiz saņēmu ieteikumu drošības nolūkos uzreiz stāties dzemdību namā uz indukciju. Šajā reizē es beidzot ļāvos tikt pierunāta, jo nevēlējos rakstīt atteikumu, kā arī biju jau diezgan nogurusi no gaidīšanas un nevēlējos arī riskēt ar gaidāmā mazulīša veselību.
Sazvanījos ar vīru un izlēmu, ka palikšu uz ierošināšanu. Man, protams, bija nedaudz skumji, ka nenotiks gluži pēc mana izsapņotā ideālā dzemdību plāna, taču stiprināja doma, ka ir padomāts par to, ko un kā darīt gadījumos, ja nenotiek tā, kā izsapņota. Pie Zīles nostiprināju sevī pārliecību, ka es esmu tā, kas dzemdēs un ka ir lietas, pie kurām varu pieturēties situācijās, kad viss neiet, kā plānots un, ka neatkarīgi no tā, kur un kādos apstākļos es dzemdēšu, daudz kas atkarīgs no sevis paša. Skumji bija, ka būs dzemdibu indukcija, bet es uz to centos nefokusēties. Vairāk domāju par to, ko no Elpas kursā apgūtā es varēšu izmantot, lai sev un mazulim palīdzētu veiksmīgāk ierasties šajā pasaulē. Bija plkst 16.00, kad es iestājos Dz. namā, tiku 5. stāvā, pirmsdzemdību palātā.
Tur man pulverīša veidā deva hormonu dzemdību ierosināšanai. Šo pulverīti iedzēru 3 reizes un, paldies Dievam, ka 4. reizē tika izlēmts, ka ar to arī pietiks, jo viss sāka ritēt diezga strauji. Ap plkst. 17-18 sāku just mēnešreizēm līdzīgas sāpes. Ap plkst 21 sāpes sāka atgādināt kontrakciju sāpes, bet tās bija neregulāras. Starp tonīšu klausīšanos paguvu arī vairāk kā stundu pagulēt, atpūsties savā palātā, ieziedos arī ar aromātisko eļļiņu, paēdu vakariņ s un padzēru tēju. Ik pa laikam sazvanījos ar savu vecmāti, lai vienotos, kā tālāk rīkoties. Ap 24.00 nolēmām, ka abas ejam gulēt, atpūšamies. Pasnaudu, bet tas nebija tik vienkārši, jo sāpes pastiprinājās un gulēt sāka kļūt neiespējami. Kontrakcijas kļuva regulārākas. Ap to laiku uz Dz namu atnāca vīrs ar kafiju un maizītēm. Gribējās ēst, jo vakariņas bija gardas, bet gaužām niecīgas. Teicu vīram, lai iet gulēt. Pēc plkst. 2.00 modināju viņu, lai palīdz aplikācijā piefiksēt kontrakciju biežumu un ilgumu. Nākamās stundas man ir kā miglā tītas. Elpoju, ik pa laikam pastaigāju, atvēru logu, iegāju dušā. Kaut kad ap plkst. 4.00 sapratu, ka kļūst nepanesami un ka kļūstu gandrīz neadekvāta, knapi spēju nokomandēt vīru zvanīt vecmātei. Sākumā ar vecmāti runāja vīrs bet, tā kā viņš īsti nespēja paskaidrot vecmātei, kāds ir mans stāvoklis, pati kaut kā saņēmos un pieslēdzos sarunai. Daudz parunāt nespēju, bet pēc manas balss vecmāte nojauta, ka ir ar steigu jāskrien un dzemdību namu. Man nebija ne jausmas par to, cik liels ir atvērums - tā kā es nevēlējos, lai mani lieki apskata un iejaucas procesā, nebiju vērsusies pie personāla, lai veiktu kādas pārbaudes un neviens arī mani netraucēja kopš pēdējo reizi klausījās tonīšus pirms vairākām stundām. Biju tik cītīgi nodevusies kontrakcijām un iegājusi sevī, ka, iespējams, nebiju īsti loģiska un domājoša un nesapratu, ka atveros tik strauji un ka laika vairs nav daudz. Vīrs visu laiku bija blakus, bet neko daudz nekomentēja un, jāatzīst, nebija īpaši labi informēts par to, kurā brīdī būtu vēlams kontaktēties ar vecmāti. Viņš bija kluss un atbalstošs, neko daudz nekomentēja.
Vecmāte, sapratusi, ka tūlīt dzemdēšu, traucās uz Dz. Namu. Biju viņai parādā atvainošanos, ka piezvanīju tik vēlu, un ka bija burtiski vai jālec ārā no gultas un jānesas pie manis. Es biju zaudējusi laika izjūtu, ieejot kontrakciju pasaulē. Vecmāte ieskrēja palātā ap plkst. 4.50 un, paskatoties uz mani, saprata situācijas nopietnību. Ātri nokomandēja vīru savākt somas un steigšus iesēdināja mani stumjamajā krēslā . Skriešus metāmies uz 7.stāvu. Es tik vien spēju kā izdvest, ka, ja iespējams, gribu epidurālo 

Kad tika konstatēts, ka ir jau 8 cm atvērums, aiz laimes apraudājos un šis fakts man deva spēku turpināt.
 Izstumšanas laikā mazulim kritiski samazinājās sirds ritms un man ieteica palikt uz galda, ko arī darījām. Tika izmēģināta poza uz sāniem, bet tā bija gaužām neērta. Tā kā vecmāti bija satraukuši kristiskie sirdstoņi, viņa steigšus izsauca dežūrejošo ārstu. Nepretojos un cītigi pildīju vecmātes un ārsta norādījumus, arī par palikšanu pozā uz galda, jo sirdstonīši brīžiem kļuva ļoti lēni. Atceroties par elpas nozīmīgumu, saņēmos un starp stumšanas epizodēm mēģināju mierīgi elpot un atpūsties, lai mazajai nostabilizētos tonīši. Par ārsta Sergeja Tarasova un vecmātes Baibas Firkuses tandēmu varu teikt tikai labākos vārdus - viņi kopā veica fantastisku darbu, iedrošinot mani noticēt sev šajā svarīgajā un grūtajā brīdī un atgādinot, kā pareizi elpot un stumt, lai nerastos lieki plīsumi. Tas bija ļoti svarīgi, jo meitene tiešām solījās būt liela. Izstumšanas fāze ilga apm 1.5 h un plkst., 6.21 meitiņa bija piedzimusi!!
Piedzemdeju padomju klasikā uz galda, diemžēl vai, par laimi, nezinu.
Kopsummā: uzskatu, ka veiksmīgi, ar pāris mazām šuvītēm piedzemdēju lielu meiteni - 4300 g un 56 cm. Pēc iepriekšējās pieredzes jau nojautu, ka izstumšana varētu būt mans klupšanas akmens un tiešām arī šoreiz tas bija visgrūtakais posms, bet pec otrajām dzemdībām sapratu, ka, ja ir grūtības, nekas nepalīdz tik labi, kā pareiza elpošanas tehnika.

Dzemdibu sāpes man palīdzēja pārvarēt - elpošana, tumsa telpā, vīra klusā līdzās pastāvēšana, iešana siltā dušā, mazliet arī atslogojošas pozas uz bumbas, bet visvairāk - elpošana, jo lielāko kontrakciju laiku gulēju gultā, iekārtojoties kā ērtāk. Tā kā lielu daļu kontrakciju laiku atrados gultā, bet jutu nepieciešamību pēc kaut kādas kustības, es neapzināti biju pacēlusi rokas gaisā un ar vijīgām kustībām sākusi zīmēt apļus. Kaut kādu nelielu kustību man vajadzēja. Šis no malas varēja izskatīties diezgan smieklīgi, bet es nemēģināju sevi spiest staigāt, jo, tā kā man nebija ne jausmas, cik liels ir atvērums, es ilgi ticēju, ka esmu vēl latentajā fāzē, kad vajag sevi saudzēt :) Protams, ik pa laikam es piecēlos un pastaigāju - mēģināju izmantot bumbu, bet tā man nepalīdzēja, kā bija domāts.
Man palīdzēja arī noskaņa un aromāts, ko radīja eļļas, ar kurām biju ieziedusies. Arī tas, ka neaizmirsu sevi uzlādēt ar kalorijām, ik pa laikam uzkožot kaut ko saldu vai iedzerot gardo, līdzpaņemto tēju.
Pirms izstumšanas mazliet pasūkāju skābenu konču uz kociņa - nez kāpēc tas man tajā brīdī šķita ka kaut kas skābs mani varētu tiešām stimulēt un uzmundrināt.  
Šie un vēl citi ieteikumi, kā veiksmīgāk pārvarēt dzemdību kontrakciju sāpes, tika saņemti no Zīles, apmeklējot dzemdību sagatavošanās kursus. Paldies Tev, Zīle!

-anonīms-

"

Sagaidījām savu meitiņu Dārtu 9.janvārī, 19:22, 3,150 kg smagu un 54 cm garu Ogres rajona slimnīcā. Dzemdības pieņēma dr. Iveta Bāliņa, vecmāte Ilze Neimane, un kopā ar mums bija mans vīrs kā arī dūla Agnese Lamberga. dr. Bāliņa ir fantastiska, iejūtīga, atsaucīga ārste, tāpat kā viss pārējais Ogres dz.n. kolektīvs, tāpēc arī viņiem dzemdību skaits strauji pieaug pēdējos gados. 

7.janvārī braucām uz Rīgu paklausīties mazulītim toņus, un es vel teicu vīram ka man šķiet ka viņa vēl nedzims. Noliktais datums bija 11.01. Atbraucām mājās, sakārtojām māju, izlikām guļamistabā mazās gultiņu beidzot - man vienkārši bija sajūta ka visam jābūt gatavam. Nākamās dienas vajarā sāka izdalīties gļotu korķis, un parādījās velkoša sajūta, bet tāda ar kuru mierīgi var pagulēt. Tas nepārgāja visu nākamo dienu un 9.janvāra vakarā lēnām sapratu kā sākas kontrakcijas, no sākuma pa 15 min, pa 10 min, līdz jau kārtīgām. Naktī ar vīru dažādi centāmies tās pārciest, lielākoties jau gultā, bija patiešām smaga nakts. Uzņēmām starplaikus un sarunājām ka no rīta dūla brauks pie mums. 

Pienāca rīts, atbrauca Agnese, un sāpes jau bija ļoti stipras, aiz loga bija skaidras debesis, un domāju ka drīz jau dosimies ceļā uz slimnīcu. Kontrakciju starplaikos pļāpājām, runājāmies, jo tad taču nekas nesāp :) Meklējām veidu kurā sāpes ir visstiprākās lai ātrāk process ietu uz priekšu. Biju noskaņojusies ka dzemdēšu ar anestēziju, jo mans sāpju slieksnis ir ļoti zems. Vīrs mani visu laiku pierunāja vēl palikt mājās, jo slimnīcā taču būs vel vairāk stresa (kā arī bija protams) 

Pienāca plkst 14:00 un aizbraucām uz slimnīcu. Uzlika toņu aparātu, un kontrakcijas pēkšņi pazuda, es sāku nervozēt un raudāt, jo domāju nu kā gan tas var būt iespējams.. daktere pārbaudīja atvērumu un pateica drīz dzemdēsim, jau 7 cm, par ko ļoti priecājos, cik nu tas tajā brīdī ir iespējams.

Tad jau iekārtojāmies palātā, mēģinājām atkal dažādas pozas,izelpojām kontrakcijas, bija patiešām smagi, bet vīrs visu laiku bija blakus, un tas ļoti palīdzēja  līdz ap pus6 bija jādodas uz dzemdību zāli, kur sākās īstais darbs. Mazulīte bija ļoti augstu dzemdību ceļos, un viņu vajadzēja dabūt zemāk, staigāju pa zāli, mēģināju sēdēt, kāpu uz galda, jo tur bija kur iekrampēt rokas. Vīram un arī man šķita ka kādā brīdī es vienkārši salūzīšu un padošos. Sajūta ka viss ķermenis saplīsīs. Bet tad jau daktere teica lai apgriežos, un man arī nebija iebildumu būt uz dzemdību gultas, un tad jau sākās izstumšana. Mazo izstūmu diezgan ātri, izmantojot "s" skaņu" un pati izspiešana būtībā nebija ļoti ilga, kādas pāris kontrakcijas līdz jau bija galviņa, uz kuras man uzlika roku un biju šokā. Un tad vel nedaudz un jau satikām savu mazo princesi un viņu uzlika man uz krūtīm.

Šķiet ka dzemdības bija gana smagas, jo pēc mana skaitītā laika sanāk 19 stundas, kā arī saplīsu ļoti, veica iegriezumu un ilgi šuva. Dabūju visu no tā tik ļoti baidījos. Bet nu ir gandarījums ka piedzemdēju tomēr dabīgi. Runājot par elpu : domāju ka elpas kurss tiešām noderēja, varbūt nesanāca izmantot tehnikas, bet vairāk galvā bija iesēdusies doma par to ka jāelpo vispār, un tas patiešām ir svarīgi. Un doma par to ka rīt jau viss būs galā, fokusējos uz to. Nezinu vai bez elpas treniņa tas būtu izdevies.

Šobrīd arī nav viegli varbūt, arī slimnīcā nācās palikt 4 dienas jo mazulītei bija svars par maz, jo nebija piena, par ko jutos ļoti slikti, bet mājās jau viss daudz mierīgāk. Un paskatoties uz tiem mazajiem smaidiņiem miegā, mazo ķermenīti kas ir tik silts un mīļš saproti ka tas ir tā vērts, kā jau Tu rakstīji, ka nāk šī neizmēramā mīlestība. Man viss sadzīs, galvenais ka Dārta ir vesela. 

P.S. pēc dzemdībām laikam ir normāi raudāt ne no kā. 

Paldies par to labo darbu, ko Jūs, dzemdību dūlas dodat pasaulei ! 

- Dārtas mamma -

"

"

“Manas meitas dzimšanas diena

Es pēc savas būtības esmu cilvēks, kas ļaujas notikumiem, jo manī mīt ticība liktenim. Bet saņemot kāzās visskaistāko dāvanu – grūtniecību, apzinājos, ka vēlos sakārtot galvu, lai varētu ļauties un paļauties. Šī man ir bija otrā grūtniecība, bet tā kā pa vidu ir 13 gadi, tomēr viss kā no jauna. Mans ķermenis gan laikam ļoti ātri aptvēra, ka auklē jaunu dzīvību un bikses nevarēju aiztaisīt vēl pirms 12 nedēļas.

Par elpošanu un sevis garīgu sagatavošanu dzemdībām biju dzirdējusi un elpas kursu izvēlējos tieši šī iemesla dēļ, šajās gaidībās es ļāvos mazajam slinkumam un no visādām vingrošanām izvairījos, jo es tā jutu. Pirmā meita dzima dabīgās dzemdībās un klāt bija dakteris, kuram uzticējos (tagad saprotu) vairāk kā sev, viņš vadīja visu gaitu un pirmās dzemdības bija vieglas. Bet es tajās tikai klausīju, ko man saka, es nebiju garīgi gatavojusies, lai arī biju apmeklējusi dzemdību nodarbības. Šoreiz bija jābūt citādi, jo dakteris vairs nav šai saulē un es nespēju iedomāties, kuram es varētu vēl uzticēties, nemeklēju iespējas slēgt līgumus. Tad es sapratu – SEV.
Elpas kursā mācījos elpot, salikt domas plauktos un izprast dzemdību gaitu, lai pati sev būtu vislabākais palīgs un dzimšanas dienu varētu patiesi svinēt. Zīle savā mierīgajā un rāmajā balsī izveda cauri dažādiem dzemdību aspektiem, mani sagatavojot emocionāli, jo fiziski es uz sevi paļāvos. Un tas šajā elpas kursā ir labākais, katra sev atradīs to strūrakmeni, uz kā balstīties, elpa, vizuālie tēli utt.

Par pašām dzemdībām – noliktais datums 24.06., pagājusi jau nedēļa un pēc vizītes man iesaka plānot, ja nekas nenotiek, 4.07. jābrauc vien uz dzemdību namu. Tad laikam manī mazliet iestājās miers, (jo visas iespējamās tējas biju sadzēriesies un klasiskos dzemdību veicinājās izmēģinājusi) jo iekšēji bija vismaz skaidrs, kad patiešām turēšu viņu rokās. Mazliet kontrakcijas izjutu gan 1., gan 2. Datumos, bet tā kā nekas neturpinājās, krāju spēkus un ļāvos. 3.datuma rītā pamodos un no rīta mani sveicināja gļotu korķis, bet es joprojām saglabāju pilnīgu mieru un devos uz veikalu, pastu pēc pasūtītās vilnas sedziņas mazajai. Un tad es jutu, tās sāka nākt – kontrakcijas, ar nosakāmiem starplaikiem un pieaugošu intensitāti. Kad tiku mājās, sāku uzņemt laikus un ielīdu gultā klausot padomus, ka tagad jāsataupa spēki. Vīram devu ziņu, ka dzimšanas dienas svinības var sākties, bet vēl viņš var mājās nesteigties. Es lēnām izšūpojos un ļāvos savā gultā, audzējot kontrakciju spēku un jutu kā tās nes mani tuvāk tikšanās mirklim. Kad bija pagājušas dažas stundas, sapratu, ka man vajag vīru blakus, jo pauzes palika īsākas un kontrakciju laiks garāks. Kad vīrs atbrauca un jau pārņēma laika uzskaiti, es jutu, ka vēl vairāk ļaujos un saplūstu ar katru vilni. Ap 3iem dienā, apsvērām domu, ka jādodas uz dzemdību namu, lai nesanāk iekulties sastrēgumos. Uzņemšanā man pateica, esam tieši laikā, biju uz 6cm atvērumu. Dzemdību namā jau viss sāka ritēt straujāk, katru reizi ienākot vecmātei un paskatoties likās, tūlīt, tūlīt… Un te jāsaka, ka es piedzīvoju klasisko 8 cm krīzi. Jo atvērties un ļauties es biju tikusi galā eleganti, tad pārslēgšanās uz jau spiediena laišanu uz leju man tik viegli nenācās. Bet es pacietīgi nomainīju elpu, paklausīju Brīnišķīgajai vecmātei un atbalstījos vīra stiprajās rokās, tagad atceros un man uznāk smiekli, kad teicu, es vairs nevaru, uz ko vecmāte, ko tad darīsim, un es spītīgi, dzemdēsim.
19:50 meita man gulēja uz krūtīm.
Un es smaidot vīram teicu, es varēšu vēl…

Paldies elpas kursam, paldies Zīlei, jo pie Tevis es atradu to sievieti, kas paļaujas uz sevi un skaidru galvu piedalās dzīves skaistajā notikumā. “

- Ieva -

"

"Diezgan ilgi nevarēju izlemt, vai es vispār gribu dalīties ar savu stāstu, bet zinu, ka ir daudzas mammas, kuras tāpat kā es, izgājušas cauri pirmajai, trakajai pieredzei, pēcāk baidās to atkārtot. Lai šis kalpo kā labs piemērs, ko viņām stāstīt, ka var būt arī skaistas dzemdības un bailes jāmet pie malas.

Pirmā grūtniecība bija lieliska - plānota, viegla un pilna ar vienradžiem un varavīksnēm. Toties dzemdības bija trakas, pēc tam prasības pašai pret sevi bija kosmiskas, un tas viss rezultējās ar kārtīgi melnu periodu pusotra gada garumā. Kad atguvos, ilgi domāju, ka vairāk bērnu man nebūs un visu savu mīlestību ielikšu meitā. Tomēr pēc sešiem gadiem mēs ar vīru izrunājāmies, izsvērām plusus un mīnusus, un ļāvāmies tai sajūtai, ka esam gatavi vēl vienam bēbim.

Lai arī mazais bija plānots, tas mirklis, kad ieraudzījām pozitīvu testa rezultātu, izsita korķus. Stāvējām un viens uz otru skatījāmies ar tādu “ārprāts, ko mēs esam izdarījuši?!” skatienu. Bet tad kā ar burvju mājienu trauksme beidzās…bet tikai psiholoģiskā, jo fiziski es tos deviņus mēnešus prasti eksistēju - vēmu, pampu, sāpēju un vienmēr biju bez enerģijas. Uz grūtniecības otru pusi jau sāku just, ka paliek bail, tāpēc lieki laiku netērēju un meklēju, kā varētu atrast palīdzību un apgūt metodes, kā tikt pāri sāpēm. Zināju, ka gribu dzemdēt dabiski, tāpat kā pirmoreiz, tikai ar lielu atsķirību - gribēju piedzīvot skaistas dzemdības, nevis agonēt cauri tam procesam. Tā es nokļuvu pie Tevis Elpas kursos.

Veselības dēļ jau no paša sākuma zināju, ka būs jādzemdē Stradiņos, par ko esmu priecīga, jo personāls nu jau abas dzemdību reizes ir bijis tiešām brīnišķīgs. Tā kā brauciens līdz turienei ir vien 10 minūtes no mājām, jau laicīgi nolēmu, ka uz slimnīcu braukšu pēc iespējas vēlāk. Tāpēc tajā 6.marta rītā, kad ap deviņiem pamodos un sapratu, ka, jā, šodien būs mana dēla dzimšanas diena, pavisam mierīgi turpināju savu rutīnu. Meita bija dārziņā, bet vīrs - darbā, es mierīgi izdzēru kafiju gultā, palasīju grāmatu un pasērfoju internetā. Kad sāku just vilkšanu un retas kontrakcijas, iegāju dušā, meditēju, izķemmēju kaķi un ieslēdzu Friends 8 sezonu (ironiski, jo tā ir sezona, kuras finālā Reičela dzemdē). Īsāk sakot, es pilnīgi mierīgi turpināju darīt tikai to, ko man tajā brīdī gribējās.

Ap divpadsmitiem kontrakcijas kļuva garākas, sāpīgākas un jau prasijās izelpot, tāpēc pēc kāda brīža zvanīju vīram, lai paēd pusdienas un brauc mājās. Ja iepriekšējo dzemdību sākumā mums abiem sākās pilnīgi haotiska ķeršana un grābšana, tad tagad bijām patīkami satraukti, bet tomēr mierīgi. Vīrs, kurš pirms sešiem gadiem pirms braukšanas uz dzemdību vietu, drudžaini smērēja desmaizes, šoreiz atbrauca mājās ar kūciņām, jo esot taču svētki. Kūkas gan viņš pats arī apēda, tieši tāpat kā toreiz tās desmaizes. 😀

Ap 16iem vīrs uzstāja, ka ir pienācis laiks doties, un labi vien ir, ka bija tik neatlaidīgs.

Plkst. 16:20 iestājos nodaļā. Pēc tonīšiem un visiem jautājumiem pulkstenis jau bija 17:00. Tad arī pārbaudīja atvērumu, kurš bija 5cm. Kontrakcijas bija ļoti biežas un īsas, brīžiem likās, ka pat nepagūstu atvilkt elpu. Par spīti tam, atradu laiciņu, lai pateiktu, ka man liekas, ka es nomiršu, ka es vairāk nevaru un ka man ir bail, ka dzemdību gaita apstāsies. Vecmāte un daktere lielāko daļu laika bija turpat līdzās un ļoti atbalstīja, kaut arī nebiju slēgusi īpašu līgumu. 17:20 jau biju dzemdību zālē, kontrakcijas bija vēl biežākas un stiprākas - tik biežas, ka katetra ieduršana vēnā bija neiespējamā misija, jo, kā adata tuvojās rokai, tā bija jāizelpo jauna sāpe. Turējos, elpoju, vīrs spieda uz krustiem, atbalstīja, tomēr pamanījos arī paraudāt. Tagad saprotu, ka man bija kaut kādas iracionālas bailes, ka atkārtosies pagājušo dzemdību stāsts ar ilgu, ilgu gan latento, gan aktīvo dzemdību fāzi. Plkst. 17:40 - atvērums 7cm. Dažas minūtes pēc apskates, teicu vecmātei, ka jūtu, ka bērniņš ir jau pavisam, pavisam tuvu. Viņa pienāca, paskatījās un ātri palūdza, lai daktere viņai palīdz uzvilkt uzsvārci un jaunus cimdus. Viena kontrakcija, viens spiediens un nākamais, ko es zinu - man uz krūtīm ir mans dēls. Puika piedzima laimes krekliņā plkst. 17:50, pusotru stundu pēc ierašanās dzemdību nodaļā. Vīrs pārgrieza nabassaiti. Atceros, ka nodomāju, ka puikiņš izskatās pēc kritušas plūmes - viņš dzima tik strauji, ka āda bija zili lillā un pietūkusi.

Tās bija manas ideālās dzemdības. Gluži kā pēc plāna. Es ilgi biju mājās, īsu brīdi slimnīcā. Nebija neviena plīsuma, lai arī puika piedzima brašs - 4060g. Man blakus kā klints bija vīrs. Es pratu izelpot sāpes, saglabāt mieru un gandrīz visu laiku spēju uz to procesu skatīties kā uz lielu un varenu dabas spēku, kam man ir jāļaujas.

Atceros, kā Tu vienā no nodarbībām teici, ka katrā kursā vienmēr ir “tā viena”, kura visā klausās ar nelielu skepsi. Gan jau, ka tajā grupā, tā biju es. 🙂 Visu informāciju laidu cauri lielam sietam, bet absolūtais vairums no dzirdētā un praktizētā bija ārkārtīgi noderīgs. Es paņēmu sev tieši to, kas man likās vērtīgākais. Tāpēc paldies Tev, ka devi pārliecību, ka skaistas dzemdības var piedzīvot katra sieviete, neatkarīgi no tā, kāda pieredze jau ir bagāžā!"

- anonīms-

“Rakstot šo, savu dzemdību stāstu, man acīs ir laimes asaras.
Tās bieži sariešas acīs vērojot Elzu.

Nebijām neko plānojuši. Zinājām, ka tā būs Ogres Dzemdību nodaļa un, ka dzemdības gribam dabiskas (visas vizītes pie ārsta deva cerību, ka tā arī būs), bez atsāpināšanas.
Kad uzzināju, ka esmu gaidībās, mana pirmā doma bija atsāpināšana.
Vispār, es grūtniecības laikā ļoti augu kā cilvēks, kā sieviete. Un mans lēmums apmeklēt Tavu Elpas kursu bija, diez gan, spontāns. Manas domas mainījās ar mani to nesaskaņot un es bez apdomas pieņēmu lēmumu, ka mācīšos elpot, lai piedzīvotu dabiskas dzemdības bez atsāpināšanas.

Par laimi, tieši tā arī notika.

Jāsaka, ka man viss notika ļoti operatīvi! Bez satraukumiem. Vēl pirms braukšanas uz slimnīcu es spēju gan izelpot kontrakciju sāpes, kuras ar katru minūti palika spēcīgākas, gan salikt somā pēdējos sīkumus. Es biju morāli gatava nezināmajam.

19. martā (39+4) ap pulksten 00:00 vai jau ātrāk, sajutu regulāras sāpes, kuras izelpoju un bērniņš palika ļoti aktīvs. Ejot gulēt sapratu, ka kaut kas nav kā iepriekš.
Aplikācijā sāku skaitīt kontrakcijas un ap 2:00, tā arī gulet neaizgājusi sāpju dēļ, Elanu cēlu un teicu, ka jābrauc! Tad jau kontrakcijas bija ik pēc 2-3 min. Nu, ļoti biežas.
Taisoties, iznāca gļotu korķis. Mans stresa līmenis arī no tā nepaaugstinājās. Biju mierīga. Pat jokojām un smējāmies, kad sāpes nebija.

Ogres dzemdību nodaļā iereģistrējos pulksten 2:35 ar 3cm atvērumu. Tiku pieslēgta pie toņu aparāta.
Ar katru kontrakciju man jau sāka noiet ūdeņi.
Elans man bija milzīgs atbalsts! Vienīgais ko no viņa prasīju, lai vēdina vēso gaisu un man atgādina elpot kontrakciju laikā, jo tās bija tik spēcīgas, ka elpa aizrāvās, bet izelpojot uz "uu", man izdevās elpu nepazaudēt.

Pēc toņu klausīšanos daktere teica, ka 5:30 ienāks apskatīties mani, bet pirms 5:00 man jau bija spiešanas sajūta. Un man lika iet uz dzemdību zāli. Sākās pamatīgs darbs!
Pēc 45 minūtēm, pulksten 5:45 jau Elza bija klāt ! Tik skaista! 53 cm gara un 3.655kg daudz mīlestības!
Kad viņu man uzlika uz krūtīm, es biju aizmirsusi visas kontrakciju sāpes, no kurām likās, ka sajukšu prātā!
Elans palika gandrīz visu laiku ar mani, lai gan, bijām norunājuši, ka viņs būs līdz tam ar mani un pēc tam, bet ne pašā procesā.
Jāsaka paldies vecmātei, kura viņu iedrošināja palikt sakot, ka viņai viņš nekādi netraucēs.
Pēc dakteres iedrošināšanas viņš arī nabassaiti pārgrieza! Un miljons reizes saraudājās. Vecmāte arī aicināja viņu pirmoreiz saģērbt mūsu meitiņu!
Lai gan, šobrīd visur tiek ievēroti drošības pasākumi, jāsaka lielu paldies Ogres dzemdību nodaļai par to, ka atļauj vienam atbalsta cilvēkam atrasties blakus dzemdību laikā.
Tētis ar mums palika līdz pulksten 10:00. Nākamreiz tikāmies vien 22. datumā, kad brauca mums pakaļ, lai vestu mājās.

Tu mums lekcijās stāstīji daudz un dažādas dzemdību pieredzes un es varu 100% teikt, ka man ir tikai un vienīgi pozitīva pieredze ar visu!
Ar Ogres dzemdību nodaļu un tās personālu. Ar vecmāti, kura Elzai atļāva uz krūtīm atrasties 2h, ar nenogrieztu nabassaiti. Un tas šķita pašsaprotami šaja dzemdību nodaļā, jo man to nebija jāprasa. Kas iedrošināja Elanu piedzīvojumam, kuram viņš nebija gatavs! Par visu, visu! Esmu bezgala priecīga par visu kas notika un tas nenozīmē, ka bija viegli.

Zīle, paldies, par to, ka esi, par to, ko Tu dari! Tu esi īstajā vietā un dari īstās lietas!
Bez Tava Elpas kursa es izvēlētos atsāpināšanu un nepiedzīvotu tik skaistu dzīves mirkli.
Es esmu lepna par to, ko paveicu! “

- Līga -

"

Bez vienas dienas 40 nedēļas! No rīta saposos - svētki taču - likās, ka šodien braukšu “tikties” ar meitiņu.. bet nakā.. pl.15:55 tikai “izgāja” gļotu korķis - viss kā grāmatā, bet ar to viss beidzās. Ap 23:00 devāmies gulēt, bet man iestājās kārtējais bezmiegs. Cēlos augšā, gāju skatīties seriālu

Ilgi nebija jāgaida. Kontrakcijas sākās 0:17. Es gāju atkal saposties, pat skropstas uzkrāsoju.. Biju mierīga, kontrakcijas bija ļoti neregulāras (>20 min un te pēkšņi <2min), taču vidējais intervāls starp tām strauji (!) samazinājās. Ātri vien no apt.8min vidējais intervāls bija jau 6min. Iegāju dušā - kontrakcijas turpinājās. Piezvanīju uz RDN - man divas reizes pārjautāja, kuras dzemdības un vai tiešām pirmās, tad lika 2 “nošpas” tabletes iedzert.

Nelīdzēja, protams. Tā nu stacionārā ieradāmies ap 04:00. Mans “mērķis” bija iestāties stacionārā ar 7-8cm. Jāatdzīst, kā man bija jāsmejas skaļi, kad reģistrācijas apskatē uz manu jautājumu “kā tad ir?” Vecmāte man pateica, ka atvèrums ir 6-7cm. Neticami!!! Gandrīz izdevās!

8-to cm pavadīju dušā tipinot uz vietas un apļojot gurnus (dušā ir tiešām “īzī pīzī“ tikt galā ar sāpēm, lai gan tas bija intensīvi un vismaz stundu).. taču nākamie 9-10cm mani beidza nost. Nelīdzēja elpa, duša, pozas, kustības, koncentrēšanās uz fona mūziku.. Iemanījos uz to brīdi pilnīgi piemirst, ka kliegšana ir “bremzes” faktors, jo sāpes bija ļoti intensīvas. Es esmu no tiem, kas spēj paciest sāpes, bet šoreiz negulētās naktis darīja savu.. spēka izturēt nebija. Reāli “slēdzos” ārā. Mans dzīves draugs regulāri atgādināja par elpošanu.. Elpošanas kursā samācijos par dzemdību norisi un, kad vecmāte pateica, ka atvērums ir jau 9-10cm, pati skaļi secināju, ka protams, epidurālo man neviens vairs netaisīs.. prasīju, kā ar smieklu gāzi, bet tad man sākās kontrakcija un viņas atbilde vairs neinteresēja nemaz.

Jutu ļoti izteikti, kā mazulis spiež uz astes kaulu - klāt bija izstumšanas fāze - kāpu uz dzemdību galda. Centos elpot, izmantoju galda paročus, kur turēties stumjot.. vecmāte lika stumt ar “ssss” elpu. Sapratu, kas darāms, bet vienas kontrakcijas laikā spēju izsisināt knapi 2 garas izelpas. Nogāja ūdeņi. Vecmāte lika taisīt jau 3 izelpas uz 1 kontrakciju, bet tas bija grūti - kontrakciju garums sāka samazināties. Protams, raudāju, atvainojos mazulim, ka mamma ir “mīkstā” un nespēj vairāk.. skaitīju savu mantru “manas sāpes ir mans spēks”.. teicu vecmātei, ka zinu, ka tikai no manis ir atkarīgs, ar cik kontrakcijām mazulis piedzims.. bet spēka nebija, nebija nemaz, nemaz. Vecmāte pajautāja, vai es gribu pieskarties mazuļa pakausim. Bez atbildes viņai es to momentā izdarīju.. tas deva vajadzīgo spēku - stūmu, lai vai kas...

Kad mazuli uzlika man uz vēdera, man esot pilnīgi mainījusies sejas izteiksme. Es pati apzinos, ka man pēkšņi atvērās otra elpa, es pēkšņi it kā nekas nebūtu bijis sāku izrunāties, jokus plēst...