Stāsti

Mammas, kas beigušas elpas kursu, dalās ar saviem dzemdību stāstiem.

 

" Viss sākās ar jūtami velkošām sāpēm kādos 4 no rīta. Tās ik pa brīdim atkārtojās. Skaitot galvā līdzi kontrakcijas ilgumam, šķita, ka tas nav regulārs. Te ir, te nav, te īsāks, te garāks. Tā nu nodomāju, ka, iespējams, tās ir viltus kontrakcijas, kuras pirms tam nebiju piefiksējusi. Bet ... velkošas sāpes tik pieauga, tā ka nekāda gulēšana vairs nebija. Duša ar nelīdzēja. Tā nu sapratu, ka rūpīgāk jānotestē telefonā ielādēta kontrakciju aplikāciju. Aplikācija nešaubīgi noziņoja - laiks doties uz slimnīcu. Vīrs samācījies gudras ziņas pirmsdzemdību nodarbībās tik pārjautāja man - vai pati uz slimnīcu vari aizbraukt? Es teicu, ka noteikti nē. Tā nu viņš steidza pārkārtot visus dienas darbus, jo bija skaidrs - sākas. Pa to laiku man sāka palēnām nonākt augļūdeņi.
Slimnīcā Siguldā ierados jau ar 5 cm atvērumu. Viss virzījās uz priekšu ļoti, ļoti strauji un 2 stundu laikā, ko pavadīju slimnīcā, no 5 cm atvēruma tiku pie bebīša uz krūtīm (piedzima plkst. 11.26).
Jāsaka, ka, vēl esot mājās, vīram sacīju, ka ņemšu epidurālo anestēziju, jo galvā nodomāju - ja šādas sāpes ir pie 2 cm, tad līdz 8 un 10 vienkārši nespēšu tikt. Bet, kad slimnīcā runāju ar vecmāti, un viņa saka, ka sāpec spēcīgākas nebūs, tikai biežākas. Saprotu, ka vnk jāļaujās un pie 7 cm - ko nu vairs. 
Visas sāpes patiešām aizvadīju elpojot vienmērīgi - ar divreiz garāku izelpu, kontrakciju laikā nesasprindzināju ķermeni ne mirkli un ķermeni spriedzē neturēju. Starp kontrakcijām tiešām atpūtos, jo tajā laikā patiesībā sāpju nav nekādu. Savukārt vīrs maigi masēja muguriņu kontrakciju laikā. 
Pats izstumšanas brīdis man ilga kādas 30-40 minūtes vien. Un tajā es reāli sajutu brīdi, šķiet, pirms pašas galviņas pie izstumšanas, bija moments, ka viss vairāk nevaru. Bet tad pat nespēju atjēgties kā bebis jau bija ārā un pārņēma eiforija. Arī vīrs, ienākot dzemdību zālē un ieraugot mazulīti, bija eiforijā ar asariņu acīs.

Ar šo stāstu vēlējos padalīties ar Tevi un teikt milzīgu PALDIES! 
Noteikti Elpas nodarbības un prakstiskie elpošanas vingrinājumi noderēja. Un nav svarīgi - vai tieši praktiskie vingrinājumi vai apziņa domās, ka šādi procesu varu vadīt un palīdzēt, bija vietā. Un te vietā teikt - lai vai cik jocīgi izklausās, bet procesam ir jāļaujas un tas bebis ir jāizelpo. 
PALDIES, arī par to, ka kopējā pāru nodarbības iespaidā vīrs savas sākotnējas domas par nedošanos līdzi uz slimnīcu - mainīja. Bija līdzās klāt līdz pat izstumšanas fāzei. Tas bija liels atbalsts man un svētīgs un jauks piedzīvojums viņam. "

- anonīms -

 

"Man 22:00 nogāja ūdeņi, tad 23:00 sākās vājas kontrakcijas. Atpūtāmies pa mājām, bet tā kā strauji pieauga spēkā un bija salīdzinoši biežas (ik pēc apmēram 4 min) tad zvanīju uz Bulduriem un braucām. Pa ceļam iebraucām vēl statoilā pēc batoniņiem un ūdens 😅 Bijām 1:30 slimnīcā, daktere apskatījās un teica, ka 5 cm, bet tā kā man nesāpēja traki un biju ļoti mierīga - ļāva iet uz palātu un nākt uz zāli ap 4/5 kad jūtu, ka tuvojas lika, lai nākam lejā.. no 2 līdz 4:30 bijām palātā divatā. Mans vīrs man ļoooti palīdzēja - stāstīja jokus, mīļi glaudīja un masēja muguru utt. Es nevaru iedomāties to visu bez viņa.. tad nogājām 4:30 lejā jo man jau likās diezgan spēcīgi, zālē paskatījās vecmāte un teica, ka 8cm. Pie sevis padomāju, ka drošvien vēl kādas divas stundas līdz lielajam brīdim. Vecmāte pielika rakstīt sirdstoņus un aizgāja uz blakus zāli, kur arī bija dzemdības. Mēs palikām divatā un jutu ar katru kontrakciju jau sāpītes, bet vīrs turpināja mani uzmundrināt un atcerējos par vizualizāciju (vilni, kas tuvojas, un krīt) un, protams,elpoju tā kā mācījāmies nodarbībā. Visu šo laiku paturot prātā, ka jātaupa spēki beigām! Bet pēkšņi man jau pēc 10 min bija tā spiediena sajūta un es teicu vīram, lai sauc ātri kādu. Daktere jau skrēja pie mums un paskatoties teica, lai uz nākamo kontrakciju spiežu. Es nesapratu, ka viss jau sācies un vāji spiedu, jo vīrs arī vēl sēdēja man pie pleca, kaut gan bijām sarunājusi, ka izstumšanas brīdī viņš izies. Daktere teica, ka jau redzot matiņus un, ka esmu liela malace. Mēs bijām šokā, ka tas brīdis jau klāt, palūdzu vīram iziet, jo jutu, ka man vajag palikt vienai tajā atbildīgajā momentā. Vecmāte un daktere mani pārvietoja uz krēslu, kur teica, lai atsperos un spiežu cik spēka. Saņēmos, elpoju kā mācībās un spiedu cik spēka. Divas reizes un viss - nākamajās minūtēs mazulīte bija uz punča un vīru pasauca pārgriezt nabassaiti. ☺️
Plkst. 5:04 viņa bija klāt. 52 cm gara un 3,160 kg smaga.
Nākamās dienas mēs kā medusmēnesī dzīvojām trijatā. Joprojām liekas, ka tas ir sapnis. Meitiņa mums ir ļoti mierīga un mīļa. Īsts eņģelītis!😻😻😻

Milzīgs Jums paldies par nodarbībām ! Jūs darāt lielisku darbu palīdzot jaunām sievietēm šajā atbildīgajā procesā. Pirms Jūsu kursiem es ļoti baidījos, bet pēc tam biju morāli gatava un pat nepacietīgi gaidīju šo svarīgo notikumu. 
Es jebkurai topošajai māmiņai ieteiktu Jūsu kursus! ❤️"

- anonīms-

 

"Šodien trīs mēneši meitiņai, teorija saka, ka tieši tikai tagad ir reālās grūtniecības beigas. Mazā vēl visus pirmos savus trīs mēnešus ir tik pietuvināta man, ka ja fiziski varētu, tad bērni vēl trīs mēnešus būtu mammas puncī. Paldies Dievam, ka tomēr pietiek ar deviņiem, jo arī tas ir mums pietiekami liels izaicinājums. Tas, ko paveicam dzemdībās ir varoņdarbs un to saka daudzas mammas pēc šīs pieredzes, man ar otro bērnu gatavošanās bija daudz nopietnāka, jo es patiešām jau zināju, kuri brīži no iepriekšējās reizes man visvairāk sagādāja grūtības. Noteikti mums visām ir viens sākums – elpa! Tā ir svarīga gan tad, ja dzemdējam dabīgi, gan tad, ja ar špricīti, gan ķeizargrieziena gadījumā (jo bieži to izlemj, kad kontrakcijas jau sākušās). Pateicoties tam, ka noklausījos teoriju, mēģināju mājas nedaudz patrenēt sevi (abnormāli grūti iedomāties kā būs, kad reāli sāpes sāksies), visu kontrakciju laikā domāju par ieteikumiem – atvērt sevi, ļauties, apjaust, ka katra sāpe ir solis tuvāk mūsu meitiņai. Mana pašmotivācija bija sev teikt un atkārtot, ka šīs nav sāpes, bet lielākais spēks kāds jelkad ir pastāvējis. Šīs domas palīdzēja un mani ļoti motivēja nepadoties. Izbaudīt sāpes nav iespējams, bet ir iespējams sāpes paciest bērna dēļ. Elpot nozīmē dzīvot, elpot kontrakciju laikā, nozīmē dzemdību procesu izdzīvot un nepadoties. Pamats, lai dzemdību sākums nebūtu baiss pārsteigums. Es centos ieklausīties ieteikumos, centos sekot līdzi elpas attīstībai un aicināju elpu būt manam palīgam meitiņas dzimšanā. Un izdevās. 
Paldies, Tev, Zīle par elpu un paldies mūsu ģimenes dūlai un vecmātei Liene Drauga"

- Anonīms-

 

Šodien svinam meitiņu 6 mēnešu jubileju un gremdējamies atmiņās. Sapratu,ka visu laiku gribu tev uzrakstīt PALDIES,bet laiks tik ātri skrien un plānotais piemirstās,bet labiem vārdiem jau nekad nav “par vēlu” ne tà?  Nu beidzot esmu apsēdusies dīvānā un ar tādu foršu sajūtu pārcilājusi dzemdību atmiņas un beidzot saņēmos,lai pateiktu tev PALDIES! Paldies par drosmi,ko ieliki mūsos ar vīru savu kursu laikā,paldies par zināšanām un sirdsmieru,ka viss būs labi,jo mēs esam stipri!

Savas meitas sagaidījām 1.maijā-brīvdienā-kaut ārsti runāja,ka tik ilgi jau neviens ar dvīņiem nestaigā,mana ginekoloģe bija pārliecināta,ka nekādu ķeizaru neplānosim un gaidīsim kad dāmas pašas izdomās dzimt!Tā nu izturēju pilnas 38 nedēļas  Kaut pats dzedību stāsts nav gluži kā ieplānots,jo diemžēl viss beidzās ar akūtu ķeizaru,un visiem stāstot piedzīvoto acis ieplešas man pašai tā nakts atmiņās palikusi tik skaista!Un tas pateicoties TEV! Dzemdības sākās dabīgi, ar vīru braucot uz veikalu izdomājām,ka jābrauc ekskursijā un pavisam neplānoti aizbraucām līdz Kolkai!Vēl tagad nesaprotu kā mums neienāca prātā,ka tas ir nedaudz patālu priekš manis  visu dienu vilka muguru un sāpēja,bet norakstīju to uz ilgo braucienu mašīnā un neiedomājos,ka ir sākušās pirmās dzemdību sāpes.Atgriežoties mājās vēlā vakarā iegāju vannā un sapratu,ka īsti sāpes neatlaiž, bet tā kā ūdeņi nogājuši nebija likāmies ar vīru gulēt. pēc 2 h caura miega sapratu,ka tās ir kontrakcijas un nolēmu paskaitīt līdzi laiku,sāpes bija ik pa 5 min,tāpēc ar vīru zvanījām mūsu dakterei(bijām noslēguši līgumu un dzemdējām Jelgavā),kas teica,lai dodamies uz slimnīcu (tas bija ap 1 naktī). Tad nu es vilku ārā savu pēdējā brīža lietu sarakstu,kas vīram jāpaņem, pucējos dzemdību kreklā,mīļākajās trennuškās un devāmies ceļā,smieklīgākais,ka slimnīca ir 3 min brauciena attālumā,bet mēs ieradāmies pēc pusotras stundas,jo nevarējām sataisīties  Daktere jau pusaizmigusi mūs gaidīja un veda uz pārbaudēm,atvērums 5 centimetri  šajā visā posmā,protams,arī bija sāpes,bet centos tās viegli pārelpot.Viens no skaistākajiem dzemdību mirkļiem bija,ka mēs ar vīru izkāpuši no mašīnas pie slimnīcas devāmies uz ieeju un sākās kontrakcija,lietus lija pār mūsu galvām,zibens zibeņoja,apkārt tumšs un kluss un mēs abi stāvam uz trotuāra un es vīra padusē iespiedusies elpoju līdzi sāpēm,un vīrs,kas parasti ir tik steidzīgs tā mierīgi mani tur un atbalsta. Kad jau bijām tikuši pie dzemdību zāles mēs no sirds to izbaudījām, līdzi bija viss kas varētu patikt un noderēt- maza gaismiņa, mana īpašā dzemdību dziesmu izlase,ūdens un našķi, un pats galvenais- saraksts vīra rokās ar visiem vingrinājumiem,ko varam veikt,masāžām, ar visiem elpošanas un vizualizācijas paņēmieniem,lai viņs man var atgādināt,ja sāpju brīdī pati visu aizmirstu. Un vīrs visu laiku pie tās lapas turējās un ik pa brīdim kā tāds pārdevējs piedāvāja to vai šito  visas tās zināšanas ko mums devi tik ļoti noderēja,mēs bijām mierīgi kā pitoni, taisījām selfijus, sarunājāmies,klausījāmies mūziku,elpojām un PAĻĀVĀMIES! Tā mēs veiksmīgi aizelpojām līdz 9 cm,kad diemžēl viss apstājās. Ne daktere,ne mēs nesapratām tobrīd kāpēc, man pārdūra ūdeņus,sāka dot stimulējošas tabletes,mākslīgi oksitocīnu un vēl visu ko, bet nekas nelīdzēja,vairāk kā 2h nekas negāja uz priekšu,kaut pirms tam visi cm bija atvērušies nieka 2-3h laikā,pazuda arī kontrakcijas. Ar lielām sāpēm cietu katru pārbaudi,centos elpot un nestresot, atceros,ka vīrs turēja man rokas un elpoja līdzi. Un tad tika pieņemts lēmums par ķeizaru, izrādījās,ka mazās bija saķērušās un pārstaipījušas man dzemdi,līdz ar to zemākā māsa bija iestrēgusi. Par laimi meitas piedzima laimīgas un veselas, mani nedaudz pamocīja ar asins pārliešanu un ķeizara sekām,bet tas viss ir nieks. Jo par savām dzemdibām es uzskatu tās sāpju stundas,kuras pavadījām kopā ar vīru,gaidot savus brīnumus. Man ļoti patika tā ārkārtīgā tuvības sajūta, drošība un atbalsts,es jutos gatava un viņš bija gatavs. Un tas nebij tāpēc,ka paļāvāmies liktenim,bet tāpēc,ka bijām devušies gatavoties pie tevis!Esmu drausmīga plānotāja, un jūtos slikti,ja kaut nedaudz kaut ko nezinu vai nesaprotu,bet uz dzemdībām gāju ar sajūtu- es to varu, es zinu, man sanāks! Paldies tev par to,ka esi un dalies ar topošajām mammām,tas ir ļoti,ļoti svētīgi!

Savas dāmas nosaucām senebreju vārdos Daniela un Hanna,kas ir vīrišķās enerģijas vārdi un raksturojas kā mērķtiecīgas, stabilas sievietes,kas zina,ko grib. Mūsu meitenes ir ļoti laimīgi bērni,pat ārsti brīnās,kur tik smaidīgi un priecīgi bērni var būt  Viņas ir mierīgas jau no pirmās dienas, saldi čuč un saudzē mūs,domāju,ka viņas jūtas laimīgas ar savu ierašanos šajā pasaulē 
Piedod,ka tik gari sanāca,bet ceru,ka izlasīji un saprati cik svarīgu darbu dari 

Sveiciens no meitenēm arī caur foto zemāk 
PALDIES NO BAIBAS,KASPARA,DANIELAS UN HANNAS GULBJIEM "

- Baiba -